Reklāmai ir ļoti dažādas definīcijas, kuras daudzos gadījumos ir neviennozīmīgas, jo definīcijās izmantoti jēdzieni, kuriem var piemist interpretējamības iespēja. Tāpēc, pirmkārt, apskatīšu vārda etimoloģiskās izcelsmi.
Jumavas vārdnīca dod šādu izskaidrojumu: izcelsme - franču réclame - latīņu reclamare ‘skaļi saukt, izkliegt’.
1. Ziņu, informācijas izplatīšana; informācijas izplatīšanas pasākumu kopums.
2. Uzraksti, plakāti, radio paziņojumi, sludinājumi, video- vai kino sižeti, kā arī īpaši pasākumi (prezentācija, degustācija u. c.), kuru nolūks ir piesaistīt uzmanību, radīt interesi, popularizēt (kaut ko), lai palielinātu pieprasījumu (pēc tā) un gūtu peļņu.
Reklāmas būtība ir iedarboties uz cilvēka prātu, jūtām, paradumiem, domāšanu, lai veicinātu preču pieprasījumu. Reklāmā iegūto informāciju cilvēks var pieņemt zināšanai, var noraidīt, var iegaumēt vai aizmirst. Reklāmas uzdevums ir izraisīt cilvēkā vēlēšanos iegādāties reklamējamo preci, turklāt tai ir jāveido tāda sabiedriskā doma, lai preci censtos iegādāties vairāk iedzīvotāju. Taču tas nenozīmē, ka jāpiekrīt Lielajai Padomju Enciklopēdijai - “reklāma ir līdzeklis cilvēku apmuļķošanai”.
Latvijas Reklāmas likuma pirmais pants vēsta, ka reklāma ir ar saimniecisko vai profesionālo darbību saistīts jebkuras formas vai jebkura veida paziņojums vai pasākums, kura nolūks ir veicināt preču vai pakalpojumu (arī nekustamā īpašuma, tiesību un saistību) popularitāti vai pieprasījumu pēc tiem. Šajā definīcijā gan nav minēts, ka par šīs informācijas izplatīšanu tiek saņemta atlīdzība. Tā būtu būtiska piebilde, jo reklāma ir komercdarbība, nevis bezmaksas pakalpojums.
Reklāma – informācija, kuru cilvēks redz, dzird vai uztver kā citādi un kuras nolūks ir veicināt preču, pakalpojumu, ideju, iespēju, tiesību, saistību, personu popularitāti un pieprasījumu pēc tiem, ja par šīs informācijas izplatīšanu saņemta atlīdzība. Tā vēsta Latvijas Reklāmas asociācijas likums.
Abos augšminētajos likumos ir vārds – veicināt-, kura tulkošana un interpretēšana tomēr paliek katra paša ziņā. Iepazīstoties ar reklāmas likumu, var konstatēt, kā drīkst vai nedrīkst veicināt produkta vai pakalpojuma reklamēšanu, bet pie šī jautājuma vēl atgriezīšos vēlāk.
Kā vēsta viena no, manuprāt, izcilākajām reklāmas grāmatām, kura tapusi Viskonsīnas štatā Medisonas universitātē, tās autori Kortlends M. Bove un Viljams F. Arens reklāmu definē kā nepersonificētu informācijas pārraidi, parasti apmaksātu un parasti ar pārliecinošu raksturu, par produktu, pakalpojumu vai pazīstamu reklāmdevēju idejām ar dažādu izplatītāju starpniecību. Šī definīcija ir ļoti plaša, tāpēc tai nepieciešama konkrētība, taču pēc būtības tā ir visai korekta.
Tālāk centīšos definēt jau konkrētus reklāmas veidus.
Slēptās reklāmas definīcija
Pašlaik nav spēkā likums, kas definētu slēpto politisko reklāmu, tomēr spēkā esošajā Radio un televīzijas likumā noteikts, ka “s
lēptā reklāma ir reklāmas nolūkā veikts preču, pakalpojumu, preču ražotāja vai pakalpojumu sniedzēja vārda, firmas zīmes vai darbības tāds attēlojums raidījumā skaņas vai attēla veidā, kurš pēc savas būtības var maldināt auditoriju.…
