Tā kā preču un pakalpojumu tirgus nemitīgi attīstās, tad aizvien lielāka nozīme ir preču iepakojumam. Tā kā viens no vadošajiem pircēja rīcības motīviem ir estētiskais jeb emocionālais motīvs, kad liela uzmanība jāpievērš produkta izskatam, iesaiņojumam. Tieši iepakojums ir tas, kurš lielā mērā sekmē preces noietu, kā arī ir viens no svarīgākajiem konkurences elementiem.
Preces iesaiņojums ir arī informācijas nesējs, tas ir kā komunikāciju tilts starp ražotāju un patērētāju, tas var būt arī kā modes tendenču uzrādītājs. Ja reklāmas galvenie mērķi ir informēt, pārliecināt un atgādināt, tad tas pats ir ar iesaiņojumu, kas arī ir sava veida reklāma gan konkrētajai precei, gan ražotājam. Nereti arī pircējs, ieliekot iepirkumu groziņā konkrēto preci, kas ir it kā dārga vai prestiža, apzināti reklamē arī savu sociālo stāvokli. Tā, ka produkta iesaiņojums var reklamēt ne vien pašu produktu, to ražotāju, bet arī zināmā mērā pircēju, kurš to iegādājas.
Savā mājas darbā esmu izvēlējusies aprakstīt trīs atšķirīgus maizes iesaiņojumus:
1. Ražotāja SIA „JLM Grupa” saimnieka saldskābmaizes iesaiņojums.
2. „Madonas maiznieks” Latgales veidņu maizes iesaiņojums.
3. Normunda Skauģa „Lāču” rupjmaizes iesaiņojums.
Šīs ir trīs atšķirīgas maizes ceptuves, kuras atrodas dažādās Latvijas pilsētās – Liepājā, Babītē un Madonā.
Pēc „Iepakojuma likuma” 1. panta iepakojums ir: „Precēm pievienots izstrādājumu kopums, ko izmanto, lai aizsargātu, saturētu, piegādātu, uzglabātu, ērti lietotu, realizētu izejvielas un gatavas preces un iepazīstinātu ar tām visā iepakojuma aprites ciklā no ražotāja līdz patērētājam. Par iepakojumu uzskata arī to iepakojumu un iepakojuma materiālu, ko pakalpojumu sniedzējs pievieno izstrādājumiem un kas pēc pakalpojuma sniegšanas nonāk pie pakalpojuma saņēmēja. Iepakojums tiek atdalīts no preces pirms patērēšanas vai patērēšanas laikā.”[1]
Pēc šī likuma 5. panta izriet, ka šie trīs iepakojumi atbilst primārajam (tirdzniecības) iepakojumam. …
