Kas ir reklāma? Spiežot pēc definīcijas no grāmatas [Džims Blaits „Mārketings”. Rokasgrāmata. Zvaigzne ABC”, 175.lpp.]”, reklāma ir „apmaksāta informācija masu saziņas līdzekļos”. Reklāma ir viens no sabiedriskās attiecību darbības virzieniem vai „preces (pakalpojuma) publicitātes veidošana” [Teika Lapsa”sabiedriskās attiecības” – ievads teorijā un praksē. Turība, Rīga 2002, 6.lpp.] Reklāma ir viens no masu komunikācijas ziņojumu plūsma, kas adresēta relatīvi anonīmai, skaitliski pietiekami lielai un visai neviendabīgai auditorijai. Masu komunikāciju veic masu komunikāciju līdzekļi vai masu informācijas līdzekļi, vai arī mēdiji. To darbības pamatā faktiski ir pārliecināšanas, bieži uzticamības moments.
Ja uzņēmums ir izveidojis reklāmu par sevi televīzijā, radio vai presē sava ziņu sadaļā, to nevar uzskatīt par reklāmu, tāpēc ka par to uzņēmums nav maksājis.
BMF/TNS sadarbībā ar Latvijas Reklāmas asociāciju ir sagatavojis tradicionālo reklāmas tirgus gada pārskatu. Gandrīz pusi (46,5%) no reklāmas apgrozījuma veido reklāma presē. Otrs lielākais medijs ir TV ar 33,7%, tad radio ar 12,5%, vides reklāma ar 5,4%, Internets ar 1,2%, kino ar 0,8%.
Vairākums reklāmas iedarbības uz cilvēka zemapziņu, bieži cilvēki atpazīst produktu, marku, bet nevar atcerēties kur ir redzējuši to. Divdesmitā gadsimta vidū reklāmas speciālisti pievērsās psihoanalīzes pētījumiem ar cerību atrast efektīvāku veidu, kā pārdot savus produktus un pakalpojumus, jo notika straujš pieprasījuma kritums uz daudziem produktiem un pakalpojumiem un vilšanās tradicionālās tirgus izpētes metodēs. Šajos pētijumos tika izmantoti dažādi līdzekļi, kas ļāva izprast zemapziņas un bezapziņas procesus, jo pārsvarā priekšroka precēm tiek dota neapzināti. Pircējs tātad faktiski rīkojas emocionāli, neapzināti reaģējot uz tēliem un kairinājumiem saistītiem ar konkrētu produktu.
Kaut reklāma nav personiskais komunikācijas veids, tai jāuzruna liels cilvēku skaits, tādēļ informācijai jābūt skaidri saprotamai lielai cilvēku auditorijai.…
