„Reklāma ir modernās kultūras izpausme, kurā diemžēl pie vislabākās vēlēšanās nevar atrast neko vērtīgu, drīzāk – ļoti daudz antivērtību. Tā kopumā un arī detaļās, kā arī formās nevienam cilvēkam un viņa gaumei neizsauc neko citu kā riebumu”1.
Attīstoties brīvajai tirgus ekonomikai, kuras neatņemama sastāvdaļa ir arī brīvā konkurence, ir attīstījusies arī reklāmas nozare, kas ir gan mārketinga, gan sabiedrisko attiecību komunikācijas instruments; tajā pašā laikā reklāma, reklamēšana ir patstāvīga nozare, ko iespējams apgūt universitātēs kā mācību priekšmetu un kas tiek pētīta.
Reklāma ir visur, no tās norobežoties iespējams tikai norobežojoties no mediju lietošanas – reklāma ir veids, kā mēs saņemam informāciju, kā uzņēmumu veicina savu preču pārdošanu un kā mediji pelna.
Reklāmas mērķis ir pievērst cilvēku uzmanību, līdz ar to tai [reklāmai] attīstoties, ir attīstījušās arī dažādas metodes, ko izmanto reklāmu autori – aizvien tiek izdomāts jauns veids, kā uzrunāt potenciālo patērētāju. Ir sākušās diskusijas par to, vai izmantotie līdzekļi attaisno mērķi (pārdot); aizvien biežāk tiek uzdoti jautājumi, vai ētiski izmantot to vai citu metodi? kas ir reklāmas industrijas darbinieka ētika? vai reklāmas nozarei jāpakļaujas ētikas (morāles) normām? varbūt ētika tikai ierobežo reklāmas veidotāju darbu?
Reklāmas ētiskums ir aktuāla tēma tieši reklāmas visaptverošā rakstura dēļ, kā arī tādēļ, ka ētika ir grūti definējama, ka tā lielā mērā relatīvs jēdziens, ko katrs interpretē atšķirīgi, turklāt tā nav juridiski saistoša.…
