Reklāma ir mūsu ikdiena. Lai kur mēs vērstu savu skatienu, it visur ir reklāma. Mēs ejam pa ielu, redzam reklāmas, visādos tās veidos, atgriežoties mājās mēs skatāmies televīziju vai lasām avīzes – atkal reklāma, aizejam vizītē pie ārsta – jau atkal reklāma. Tā ir visur mums apkārt un vairāk vai mazāk tā mūs ietekmē. Ir labi, ja reklāma ir vienkāršs veids kā izvēlēties preci, tomēr ir diezgan nepatīkami, ja reklāma izraisa mūsos nepatiku, riebumu vai pat sašutumu. Vai arī vienkārši ir mums nesaprotama. Es, kā, manuprāt, lielākā daļā sabiedrības, no reklāmas gaidām, lai tā ir viegla, saprotama un atvieglotu mums izvēli milzīgajā mūsdienu preču klāstā. Ja reklāma satur arī nelielu daļa humora vai cilvēciskas vienkāršības, kas liek mums pasmaidīt – pavisam lieliski.
Tomēr diemžēl mūsdienās nākas atzīt, ka reklāmas kļūst pavisam dažādas. Iespējams, to ir veicinājis publikas pieprasījums. Iespējams, komercializācija. Tomēr, lai kādas arī būtu pārmaiņas, tās vienkārši nedrīkst būt sliktas.
Tās pašas tirgus attīstības tendences, kuras padara skaidrākus reklāmas izveidošanas motīvus, vienlaikus arī apgrūtina reklāmas mērķu sasniegšanu:
1) agresīvu „reklāmu cīņu” ietvaros ir nepieciešami ar vien lielāki līdzekļi, lai blakus konkurentiem paša reklāma tiktu vismaz ievērota,
2) arvien retāk pietiek ar produkta objektīvo priekšrocību uzskaitīšanu, jo tas ir nepietiekami, lai pievilinātu pircēju,
3) intereses trūkums liek meklēt ar vien jaunas, iedarbīgākas metodes, lai reklāma sasniegtu potenciālos klientus.…