Lielākā daļa zinātnieku karmu un reinkarnāciju uzskata par unikālu Indijas reliģiskajai pieredzei raksturīgu iezīmi, kaut arī ir problēma ar tās uzskatāmību senākajos indiešu tekstos vēdās, kā arī upanišadās. Tieši atdzimšanas ideja gan ir sastopama daudzās pasaules daļās, it īpaši nelielās kultūrās. Indijas senākajos reliģiskajos tekstos saistība starp karmu un atdzimšanu nav skaidra, pirmās tās pazīmes parādās kādā agrīnā Upanišadā (Bŗhadāraņjaka Upanisad, ap 6. gs. p.m.ē.), bet pēc kāda gadsimta teorijas par karmu un reinkarnāciju parādās t.s. ķecerīgajās reliģijās, piemēram, budismā un džainismā, kur eshatoloģijā tās ieņem centrālu lomu. Drīz šīs idejas sāk dominēt arī hinduismā un kļūst par būtisku tā daļu. Šeit eksistence tiek saistīta ar ciešanām, ko rada karmas likums, iemetot cilvēku samsarā (mūžīgā nāves un atdzimšanas ratā). Karma ir tas, kas nosaka cilvēka nākamo dzīvi, kas var būt gan laba un priekpilna, gan mokoša, atkarībā no iepriekšējās dzīvēs paveiktajiem darbiem. Pastāv arī iespēja atdzimt dzīvnieku un zemāku garu valstībā, kā arī ellē vai debesīs. Lai izbēgtu no šāda likteņa, nepieciešams sasniegt nirvānu vai mokru, kas atbrīvo no mūžīgā samsaras rata, t.i.., nebeidzamā atdzimšanu cikla.
Vārds “karma” vēdiskajā izpratnē nozīmē “rituālu darbību” un tam nav sakara ar ētiku vai atdzimšanu. Savukārt budismā karma ir apzinātu ētisku darbību kopums, kas nosaka nākamās atdzimšanas vietu un raksturu, un šī izpratne ir ļoti ietekmējusi vēlāko hinduisma tradīciju. 1
Pastāv versija, ka pirmā karmas izpratnes maiņa no rituālas darbības uz ētisku darbību parādās Bhadaŗāyaka Upanišadā (3.2.12 – 13), kur viens gudrais otram uzdod jautājumus par to, kas notiek ar cilvēku pēc nāves. Kā galīgā atbilde parādās apgalvojums, ka “cilvēks kļūst par kaut ko labu labas rīcības (karman) rezultātā un kaut ko sliktu sliktas rīcības rezultātā.”2 Šajā pašā Upanišadā (4.4.3. – 4) vēlāk arī tiek sniegts skaidrojums, ka cilvēks var atdzimt gan augstākā, piemēram, brahmana, gan zemākā līmenī, atkarībā no tā, kādas bijušas viņa darbības, un par brahmanu var kļūt atsakoties no vēlmēm, kamēr tie, kurus saista vēlmes, turpina griezties samsaras aplī.3 Bet samsaras aplis nav obligāti tik biedējošs – iespējams atdzimt arī patīkamās dzīvēs, veicot brahmaniskos ziedojumus. Jāpiemin arī ir fakts, ka par sliktiem darbiem nedraud elle, bet tikai atdzimšana zemākā formā. …
