Ķermenis ir mājoklis, un dvēsele iemītnieks. No miesas veidotais nams ir iznīcīgs, savukārt Gara līdziniece dvēsele - neiznīcināma. Tādēļ, ķermenim nomirstot, dvēsele pārceļas uz citu pajumti. Ciešajā saskarsmē ar ķermeni dvēselei rodas fiziskas vēlmes, kas saglabājas pat pēc fiziskā ķermeņa atstāšanas, liedzot atgriezties pie Gara. Tātad nemirstīgajai dvēselei nav citas iespējas atgriezties mirstīgās pasaules skolā. Vienīgi tur dvēsele var pilnveidoties un atbrīvoties no savārn nepilnībām.
Ja bērns skolā ir nesekmīgs, viņam jāmācās tajā pašā klasē vēl un vēlreiz, 1īdz viņš nokārto atbilstošos pārbaudījumus. Tāpat arī dvēselēm, kurām nav izdevies saglabāt pilnību, uzturoties pa-saules izglītošanās un izklaidēšanās skolā, tajā jāatgriežas vairākās reinkarnācijās, līdz pilnībā īsteno tajās apslēpto dienišķā Gara dabu. Lai saglabātu Gara izturību, nernirstīgajai dvēselei, kā bērniem godalgas skolā, jāiegūst vairākas īpašības: paškontrole, objektivitāte, tikumība, miers un garīgums, un, lai kļūtu brīva, dvēselei sekmīgi jāpabeidz visas klases dzīves skolā.
Nemirstīgās dvēseles kā bērnus nosūta uz Dzīves "kinostudiju”, lai tās nesatricināmā mierā radītu un noraudzītos gan komiskajās. gan traģiskajās dzīves ainās. Kad šie dievišķie bērni drīkst atgriezties un saka Dievam: "Tēvs, man patika darboties un vērot Tavas pasaulīgās kustīgās bildes, bet es vairs nevēlos piedalīties ātri gaistošās izklaidēs," - materiālās vēlmes viņus vairs nespiež at-griezties uz Zemes.
Dievs uz Zemi sūta pilnīgas dvēseles, lai tās, gan skatories, gan tēlojot pasaules dzīves kino-filmā, izturētos kā nemirstīgas būtnes - iekšēji mierīgas, brīvas no vēlmēm un vienmēr laimīgas. Taču dvēseles šajā laikā attīsta dažādas piekeršanās. Ja vien dvēsele pirms nāves neatsakās no materiālām vēlmēm, tai jāatdzimst citā ķermenī un jaatgriežas pasaulīgajā kino, lai atbrīvotos no tām.
…
