Flora - visu augu sugu kopums, kas sastopams noteiktā teritorijā.
Fauna - dzīvnieku valsts, kādā konkrētā reģionā vai laikā.
Veģetācija – visu augu sugu īpatņu kopums, kas sastopams noteiktā teritorijā.
Suga – jēdziens kurā apvieno organismus, kas ir līdzīgi pēc savām pazīmēm, spēj brīvi krustoties un atstāt auglīgus pēcnācējus.
Biotops - ir samērā viendabīga sauszemes vai ūdens teritorija, kuras pazīmes nosaka dabīgi vai daļēji dabīgi ģeogrāfiskie, biotiskie un abiotiskie faktori un kas piemērota konkrētas sugas eksistencei.
Reģionu floras un faunas līdzības analīze ir viena no bioģeogrāfiskās rajonēšanas pamatmetodēm. Biotopi un sugas, kas ir sastopami vienkopus, ir saistīti ar teritorijām kurās ir līdzīgi klimatiskie rādītāji, ģeogrāfiskie un ģeoloģiskie parametri. Lai noskaidrotu bioģeogrāfiskās atšķirības dažādās lokālās vai globāla mēroga teritorijās, nepieciešams zināt katras teritorijas sugu sastāvu un salīdzināmo teritoriju pakāpi. Šādas salīdzinošas analīzes ir nepieciešamas daudzos lietišķos pētījumos.
Lai raksturotu vides apstākļus un pārmaiņas teritorijā, izmanto ekoloģiskos indikātorus. Ekoloģiskos indikatorus iedala bioloģiskajos indikatoros - augi, dzīvnieki, un nebioloģiskajos indikatoros -biotopu parametri (atmirušas koksnes daudzums mežā u.c.). Ar indikatoru palīdzību, bez jebkādiem ķīmiskajiem mērījumiem un analīzēm var netieši noteikt vides faktorus. Indikatorsugas – augu vai dzīvnieku sugas, kuru klātbūtne vai iztrūkums konkrētā vietā liecina par noteiktiem vides apstākļiem šajā vietā. Piemēram, mazās skābenes (Rumex acetosella L.) savairošanās liecina par augsnes skābumu, lielā nātre (Urtica dioica) liecina par slāpekli bagātu vidi (Latvijas Padomju enciklopēdija 4. Sējums, Rīga, Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1983, 257 lpp).…