Pētījuma objekts ir izvēlēta Latvijas reģionālā politika.
Darba mērķis analizēt reģionālās politikas īstenošanu valstī.
Darba uzdevumi mērķa sasniegšanai ir apskatīt reģionālās politikas teorētisko un tiesisko pamatu, īpaši atbalstāmo teritoriju statusu un noteikšanu, kā arī tām piemēroto atbalsta programmu atkarībā no ekonomiskās situācijas reģionos. Darbā tiks analizēti ekonomiskie rādītāji, to īpatsvars un ietekme uz reģionu attīstību. Ekonomiskās attīstības analīzei tiks izmantoti šādi rādītāji: iekšzemes kopprodukts uz 1 iedzīvotāju, iedzīvotāju ienākuma nodoklis, nefinanšu investīcijas un bezdarba līmenis.
Datu apkopošanā un apstrādē izmanto statistisko pētījumu metodes – statistiskā novērošana, savāktās informācijas apkopošana un grupēšana, statistisko rādītāju aprēķināšana, rangu korelācijas metode, sakarību analīze, datu vispārināšana,
Kursa darba izstrādāšanā izmantota mācību literatūra, LR likumi, MK noteikumi un rīkojumi, Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes dati, LR FM, RAPLM, VRAA mājas lapā pieejamā informācija un publikācijas.
Pasaulē pieņemts, ka par reģionu sauc jebkuru lielu zemes virsmas daļu, kura pēc ģeogrāfiskām īpašībām vai cilvēka darbības rakstura ir atšķirīga no apkārtējām teritorijām. Reģionus raksturo iekšēja viendabība (dabas apstākļi, kultūra, saimnieciskie un politiskie procesi). Reģions mēdz būt plaša teritorija atkarībā no interesēm, mērķiem un dominējošām vērtībām.
Lai sadalītu valsts teritoriju reģionos, izmanto dažādus kritērijus:
Normatīvie kritēriji
Analītiskie kritēriji
Normatīvajiem reģioniem ir skaidri noteiktas teritoriālās robežas un administratīvās struktūras, ieskaitot pašvaldības, un tie parasti tiek noteiktigadījumos, kad reģionu tīklam ir jāaptver visa valsts teritorija.
Analītiskie reģioni tiek klasificēti pēc ģeogrāfiskām un sociāli ekonomiskām pazīmēm, tie var būt arī pierobežas, kuras dzīvi un attīstību ietekmē atrašanās pierobežā.
Vieta ir neliela mēroga – cilvēka ikdienas dzīves telpa.…
