Lai gan padomju laikos R.Ezera baudīja maksimālu varas labvēlību – LPSR Valsts prēmija (1972), LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbiniece (1974), LPSR Tautas rakstniece (1981)... – tautai viņa nekad tā īsti neasociējās ar kalpošanu režīmam. Dzīvojot ārpus Rīgas, savos Briežos, mežā otrpus Ķeguma spēkstacijas ūdenskrātuvei viņa drīzāk bija karaliene pati sev. Ne īpaši kādam glaimoja, ne kažoku uz otru pusi mainīja, drīzāk gan varēja šo to neērtu pateikt. R.Ezera bija ļoti talantīga rakstniece, kas dzīvoja tajā laikmetā, kas viņai bija lemts. Dzīvoja tik neatkarīgi, cik nu tas šajos apstākļos bija iespējams. RAKSTNIECES PERSONĪBA
Regīnas Ezeras dzīve ir paradoksu pārpilna: gan privātu, gan literāru. Viens no pirmajiem ir viņas bērnība. Rakstniece, kuras darbus literatūras skolotājas stundās min kā vienu no dzidrākajiem un sulīgākajiem latviešu valodas paraugiem, bērnībā ilgu laiku latviski nemaz nerunāja. "Ar mani ir tā… Redziet, bieži vien, pat lielākoties, literāti atsaucas uz bērnības dienām, kādos apstākļos viņi dzīvojuši, cik ļoti no tautas valodas ietekmējušies. Bet es līdz piecu gadu vecumam nepratu latviešu valodu, man vienmēr likās, ka latviešu valoda ir kaut kas tāds, kas visu laiku jāmācās. …