XV gadsimtā Eiropā iezīmējās jaunā kultūras attīstības tendence, kas ienesa vairākas pamatīgas izmaiņas tā laikā sabiedrības dzīves sfērās. To laika posmu dēvē par Renesanses laikmetu. Ar Renesansi plašākā nozīmē saprot izglītības ekspansiju, bez kuras nekāda atdzimšana nebūtu iedomājama. Renesanses izglītības pasaulē attīstījās jaunā „gara aristokrātija”, kas nebija atkarīga no dzimtās kārtas un balstījās uz personiskajiem veikumiem1. Renesanse sekmēja kultūras pārorientāciju, kad viduslaiku attieksme pret pasauli tika aizvietota ar individuālu pieeju visu problēmu risinājumiem. Humānisma idejas, kas ieguva plašu popularitāti Renesanses laikmetā, skaļi atbalsojās Eiropas politiskajā iekārtā Renesanses izplatīšanas reģionos (Itālijā un Centrāleiropā). Tā humānisms „bija apzīmēts par fundamentālo novirzi no Viduslaiku teokrātiskās pasaules uztveršanas jeb pasaules, kur Dievs ir visuma centrs, uz Renesanses antropocentrisko pasaules uztveršanu jeb pasauli, kur cilvēks ir visuma centrs”2.…