Reformācijas laika atspoguļojums Mārtiņa Lutera darbībā

Grūti pateikt kur vēsturē sākas jaunie un kur beidzas vecie laiki. Lai gan par jauno laiku sākumu parasts uzskatīt reformācijas, pareizāk sakot, reliģiskās pseidoreformācijas kustību, tomēr pirmā ievērojamā kulturālā jauno laiku parādība bija garīgā kustība, kas ir ieguvusi divējādu nosaukumu: renesanse un humānisms. No kuriem pēdējais termins ir piemērotāks šīs kustības apzīmēšanai, jo paši kustības pārstāvji sevi dēvēja par humānistiem. Galvenokārt viņi pievērsās laicīgai literatūrai un studijām “humāna studija” pretstatā viduslaiku garīgai literatūrai un studijām “divina studija”. Vēlāk vārds “humānisms ieguva daudz plašāku nozīmi un ar to sāka apzīmēt interesi par visu cilvēcīgo vispār, tīri cilvēcisko viedokli un cilvēka dabisko instinktu aizstāvēšanu.
Renesanses laikmetā uzplauka mākslas un sāka veidoties zinātne modernā izpratnē, Gūtenberga izgudrojums deva Eiropai un pasaulei iespiestu grāmatu. Mainījās arī izglītības saturs. Viduslaiku universitātēs un skolās dominēja reliģijas mācīšana, antīko autoru darbos meklēja g. k. pamatojumu kristietības dogmām. Renesanses laikā pasaule kļuva laicīgāka, no katedrālēm, bīskapiem un mūku ordeņiem zinības pārgāja pilsētu ziņā. Itāļu pilsētvalstu (Florence, Venēcija, Roma) attīstība veicināja pilsētu izvirzīšanos politiskajā un kultūras dzīvē, kultūra zaudēja savu tīri reliģisko orientāciju.
Zinātnē un ideālos renesansi pārstāv humānisms – kultūras kustība, kas pievērsās antīkās pasaules mantojumam nevis lai to atdarinātu, nevis lai pamatotu kristietības dogmas, bet lai apliecinātu cilvēka potences, kas bija spilgti izpaudušās antīkajā pasaulē un tikušas nomāktas reliģijas kulta pārsātinātajos viduslaikos.…