Reformācija Latvijā

16.gs. ieviesa pārmaiņas cilvēku domāšanā. Tas bija laiks, kad cilvēku prāti pārvērtēja vecās, atmeta novecojušās un radīja jaunas vērtības. Viduslaiku cilvēkam jaunās vērtības liktos apgrēcīgas un nepieļaujamas, taču dzīve nepielūdzami izraisīja šīs pārvērtības, turklāt ne tikai prātos, bet arī rīcībā.
Reliģijai 16. gadsimta eiropiešu dzīvē bija ļoti nozīmīga loma, taču, pateicoties zinātnes atklājumiem, viņi sāka apstrīdēt daudzas neapšaubāmas lietas. Cilvēki, protams, nepārstāja ticēt Dievam, bet daudzi jo daudzi vairs negribēja atzīt Romas pāvestu par Dieva vietnieku zemes virsū. Cik daudz strīdu, cik daudz asiņainu sadursmju notika ticības vārdā Eiropā 16. gadsimtā! Mūsdienu skatījumā tas varēt likties pat dīvaini. Tomēr tieši ticības vārdā Eiropā 16. gs. tika izliets visvairāk asiņu. Bezmērķīgi, muļķīgi? Varbūt, bet šie notikumi ir Eiropas, pasaules un Latvijas vēstures neatņemama sastāvdaļa.
Pēc lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem reformācija bija nākamās lielās izmaiņas Eiropā. Pirmais, kas nostājās pret katoļu baznīcu un Romas pāvestu un tādejādi aizsāka reformāciju un tās kustību Vācijā, bija Mārtiņš Luters. Katoļu baznīca mācīja, ka cilvēka dzīvē uz zemes svarīgākais ir gatavoties dzīvei pēc nāves. Tā iespējama tikai tad, ja cilvēki būs uzticīgi Romas pāvestam un katoļu baznīcai. Luters nenoliedza garīdznieku nepieciešamību, bet bija pārliecināts, ka lielākā daļa katoļu garīdznieku ļaunprātīgi izmanto savu stāvokli. Dzīvei uz zemes Luters piešķīra daudz lielāku nozīmi. Viņš iebilda pret acīm redzamu netaisnību un meliem, taču reformatoram nebija pieņemami nemieri, jukas un asinsizliešanas.…