Ilzes portretiskais veidols ir vēl smalkāks un apgarotāks. Viņas tēlā mākslinieks izceļ stāva trauslumu, klusinot visu apkārtējo vidi un ietinot figūru it kā vieglā krēslā. Populārs ir Ilzes portrets, kurā viņa attēlota baltā lakatiņā un dzeltenā jaciņā (1930). Tas savā laikā tika vērtēts kā tipisks latviešu sievietes tēls. Tāds šis portretsacīmredzot šķita savā ārējā pietuvinātībā latviešu sievietes zemnieciskajam veidolam, arī garīgajā struktūrā tas ir vitālāks par pārējiem. Šajā posmā gleznots dubultportrets „Elga un Ilze” (1931), kurā mākslinieks mazāk uzsvēris kontrastu, vairāk meklējis kopīgo, saglabājot katra tēla individuālo vērtību. Nākamajos darbos jau Ilzes tēls iegūst gan ārēji, gan iekšēji lielāku trauslumu. Elgas portrets Bārtas jakā (1932 – 1933) vairāk nekā jebkurš cits šī perioda darbs atsedz V. Tonesaizraušnos ar vecmeistariem: gleznieciski piesātinātajā puskrēslā iegremdētais tēls pilns sava iekšējā spēka apziņas. Elga arī spēcīgāk saglabā individuāli portretiskas īpašības („Elga”, 1934).
Cieņa pret cilvēka garīgo būtību, dziļa tēla apgarotība rakstu –rīga V. Tones gleznotajiem un zīmētajiem sieviešu aktiem. Savos ogles zīmējumos V. Tone ir ļoti glezniecisks, veidojot formu galvenokārt ar gaismēnu attiecībām. It īpaši tas raksturīgs gleznotajiem aktiem, kuriem mākslinieks cenšas piešķirt sižetiskumu („Peldētāja”). Kā zīmētajiem, tā gleznotajiem šī žanra darbiem piemīt zināma nepabeigtība, skicveidīgums, kas palīdz saglabāt tēla mirklīgo dzīvīgumu. [5.]
…
