Kā rāda statistikas dati1, noziedzības līmenis visā valstī ir augsts. Vēl aizvien mūs turpina satraukt ziņas par izdarītajiem noziegumiem, kas vērsti pret cilvēku dzīvību, veselību, mantu. Šo notikumu sakarā bieži vien nākas aizdomāties par to, cik droši varam justies savā ikdienā. Cik aizsargāti, vai tieši neaizsargāti mēs esam? Likumpārkāpumu un noziegumu skaits pieaug, diemžēl arī smago un sevišķi smago. Taču pats traģiskākais visā šajā noziedzīgās pasaules raibo notikumu virknē neapšaubāmi ir otras personas dzīvības atņemšana. Šķiet, ka bauslis “Tev nebūs otram dzīvību atņemt“ ir nokalpojis un zaudējis savu vērtību.
Tiesības uz dzīvību ir pašsaprotamas. Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija2 tās kā visbūtiskākās cilvēka pamattiesības atzīst 2.pantā. Konvencijas 2.panta 1.punkts nosaka, ka “ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums”. Praktiski tas nozīmē, ka valstīm jāpieņem likumi, kas paredz kriminālatbildību par tīšu nonāvēšanu, ko veikušas privātpersonas.
Bakalaura darba temats ir “Slepkavības pastiprinošos apstākļos kvalifikācijas problēmas“. Analizējot Krimināllikuma 117.pantu, esmu centusies piemeklēt arī reālus piemērus no prakses, kas atšķirībā no pantu dispozīcijas ļauj tuvāk izprast šo nežēlīgo noziedzīgo nodarījumu reālo būtību. Teorija ir īsa un konkrēta, taču jebkura prakse ļauj izprast daudzveidību un palūkoties uz visu tā, kā tas notiek patiesībā.…