Secinājumi.
Lielai pasaules iedzīvotāju daļai ir redzes traucējumi. Nevar noteikt kādā vecumā un kādu iemeslu dēļ tie parādījās. Katrs cilvēks ir individuāls un daļējas vai pilnīgas redzes zaudēšana var būt dažādu iemeslu dēļ. Bet tomēr, ar pārliecību var pateikt, ka cilvēkiem redzes defekti var būt kā bērnībā, tā arī jaunībā un vecumdienās. Kā parasti, vecumā redze pasliktinās gandrīz katram cilvēkam. Aptuveni 70 % iedzīvotājiem ir pieredze komunikācijā ar cilvēkiem ar smagiem redzes traucējumiem studiju procesā, darba attiecībās vai ikdienas dzīvē.Un tikai 30% nav pieredzes komunikācijā ar tādiem cilvēkiem. Kā parasti, lielākā iedzīvotāju daļa sastopas ar vājredzīgiem un neredzīgiem cilvēkiem darbā vai ģimenē vai draugu lokā. Latvijā šis rādītājs studiju procesā ir ļoti zems, jo tā kā diemžēl valstī vēl nav pietiekami labi attīstīta iekļaujošā izglītība. Parasti pamatizglītību neredzīgie skolēni iegūst specializētās iestādēs, bet lielākā augstskolu daļa Latvijā nav pielāgota cilvēku ar smagiem redzes traucējumiem apmācībai ne tehniski, ne psiholoģiski. Gandrīz puse no aptaujātajiem skaidro jēdzienu „invaliditāte” kā medicīnisku stāvokli, kas nozīmē esošo veselības stāvokli no medicīniskā viedokļa. Atbilstoši tam, pieņemts uzskatīt invalīdus par „otrās klases cilvēkiem”, tāda veidā, savas slimības vai defekta dēļ viņi nevar dzīvot tā, kā dzīvo veseli cilvēki. Viņi nevar pilnvērtīgi mācīties, strādāt un komunicēt ar citiem cilvēkiem. Patiesībā, tā ir nevis medicīniska, bet sociāla rakstura problēma. Vienkārši, sabiedrība ir izveidojusi noteiktus apstākļus veselai iedzīvotāju daļai, tiem, kuriem nav īpašo vajadzību. Ja sabiedrība orientētos tikai uz invalīdiem un izveidotu visus apstākļus invalīdu pilnvērtīgai dzīvei, tad problēmas komunikācijā, mācību procesā, darbā un ikdienas dzīvē būtu cilvēkiem, kuriem nav īpašo vajadzību. Invalīdi taču nevar pilnībā adoptēties sabiedrībā ne tādēļ, ka viņi nevar vai vienkārši nevēlas to, bet tādēļ, ka tam vienkārši nav apstākļu. Bet tā jau ir diskriminācija. Un tikai trešā daļa no aptaujātajiem skatās uz invalīdiem no tāda uzskata, ka viņi diezgan bieži ir pakļauti diskriminācijai. Diemžēl lielākoties, sabiedrības attieksme pret invalīdiem ir balstīta uz tās informācijas, kuru sabiedrība saņem no masu mēdijiem un vēsturiski izveidotiem un nostiprinātiem stereotipiem. Un mijiedarbībā ar invalīdiem, lielākā iedzīvotāju daļa balstās tikai uz tām zināšanām. Bet, kā mēs jau pārliecinājāmies, ļoti bieži stereotipi par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, tai skaitā par vājredzigiem un neredzīgiem cilvēkiem, neatbilst patiesībai. …
