No mākslinieciskajiem izteiksmes līdzekļiem daudz tiek izmantoti deminutīvi: smiltiņas, bērniņi, actiņas, lauciņš, blūzīte u.c. Tiek lietoti arī epiteti: milzīgs maigums, mirušais laiks u.c. Nedaudz rakstniece izmanto arī personifikācijas, piemēram, svilpoja vējš, dīca viens salms u.c., bet kopumā tās ir diezgan maz.
Gundegas Repšes mērķis ir atklāt Līgas Purmales patieso „es”, kurš slēpjas aiz miglas palagiem. Lasot grāmatu, no Līgas Purmales vēstulēm nojautu, ka viņa pati brīžiem nezināja, kāds ir viņas patiesais „es”. Vai Gundegai Repšei izdevies to noskaidrot? Protams, ka pilnībā viņai tas neizdevās, jo tikai pats cilvēks var pārzināt vislabāk savu patieso būtību. Arī pati Gundega Repše atzīst, ka Līgas Purmales personība ir ļoti sarežģīta un noslēpumaina.
Pēc manām domām, grāmata ir ļoti interesanta, un es to ieteiktu izlasīt arī citiem. Grāmata man likās aizraujoša, jo bija ļoti interesanti uzzināt Līgas Purmales dzīvesstāstu un mākslas nozīmi tajā, problēmas un pārdzīvojumus, jo viņas dzīve nebija nemaz tik viegla, kā varbūt citiem cilvēkiem liekas. Izprast mākslinieci un viņas raksturu palīdz arī gleznu attēli, kā arī var vērot dažādu nozīmīgu notikumu ietekmi viņas mākslā. Grāmatu, man šķiet, nav garlaicīgi lasīt, jo tā ir sarakstīta interviju un vēstuļu veidā, kas īpaši piesaistīja manu uzmanību un izraisīja ieinteresētību. No šīs grāmatas es arī apjautu, cik patiesībā mākslinieku dzīve ir sarežģīta un problemātiska, jo ne jau vienmēr viņu māksla tiek izprasta, novērtēta un cienīta.
Manuprāt, izlasot šo grāmatu, mēs katrs varam padomāt, kā dzīvē notiek un varbūt kā mēs būtu rīkojušies. Ir interesanti uzzināt mākslinieka domas un viņas dzīvi. Daudzās lietās es gleznotājai arī piekrītu. Es piekrītu grāmatas rakstniecei Gundegai Repšei: “Neviens nevar pateikt, kas notiks Līgas mākslā turpmāk, bet skaidrs ir tas, ka viņa nekad vairs nešķirsies no iemantotās brīvības mākslā.” Pārdomājot visu, mani tomēr šī gleznotāja saista, jo man patīk tas, ka viņa ar kaut ko atšķiras un viņai ir savi uzskati.
…