Pēc Lilijas Dzenes teiktā var saprast, ka Alfrēds Jaunušans dzīvo tikai teātra mākslai. Ja to izsvītros no viņa dzīves, nepaliks itin nekā. Ārpus teātra viņam vispār nav biogrāfijas, it kā viņš visu ziedotu tikai teātrim. Laikam viņš ļoti mīl teātri, bet ir ļoti maz cerību, ka kādam izdosies atklāt vai uzminēt pilnīgi un pareizi viņa dzīvi. Alfrēds Jaunušans pats ir teicis:” Vairāki mākslinieki ir centušies mani portretēt, bet drīz vien atmetuši šo nodomu. Es laikam kaut kā sevišķi necils savā būtībā...” Tomēr es domāju, ka iemesls ir nevis necilībā, bet tajā pašā dvēseles noslēgtībā. Tā kā portrets ir cilvēka dziļākā būtības atklāsme, bet Alfrēda Jaunušana nepieejamības robeža ir ļoti izteikta, tātad neviens nezin viņa dziļākās būtības atklāsmi. Tevi uzrunā pati laipnība un draudzīga pretīmnākšana – viņš atklāti, ironiski, asredzīgi stāsta par sevi un darbu teātrī, tu jau jūties iekļuvis tā dēvētajā iekšējā pasaulē, un pēkšņi – mūris, nocietinājums bez spraugām, bez vārtiem. Tālāk ieejas nav. Taču aiz šī mūra ir cilvēka kodols. Tu tiec no tā aizvilināts projām ar maziem jociņiem, paškritiski zobgalīgām piezīmēm vai teātra līdzībām. Vienīgais, ko var ievērot ir tas, ka šis nocietinājums nav dabas dots. Tas ir kādreiz uzbūvēts, mākslīgi izstrādāts pašaizsardzībai visam mūžam. Šajā grāmatā daudzi jautājumi paliks tikai kā minējumi.
…