Jau diez gan sen es uzzināju par Andras Manfeldes autobiogrāfisko stāstu „Adata”, tā kā tas kļuva ļoti populārs, es to uzreiz izlasīju. Nodomāju, ka tas varētu būt diez gan interesanti, atklāt īsto narkomānu dzīvi, saprast, kā viņi cīnās par pāris gramiem narkotiku, jo gandrīz neko par to nebiju zinājusi tāpēc, ka stāsta būtībai nav nekā kopīga ar manu dzīvi.
Mani arī ieinteresēja tas, kā aktieri šo, manuprāt, nožēlojamo dzīvi varētu attēlot, tādēļ nolēmu aiziet arī uz Andras Manfeldes un Zigmara Liepiņa muzikālo drāmu „Adata”, kura notika Nacionālajā teātrī. Likās, ka skatīties izrādi būs daudz vieglāk, nekā lasīt grāmatu, jo grāmata tika rakstīta ar nepaplašinātiem teikumiem ar ļoti drūmu noskaņu. Pats svarīgākais, kas man ieinteresēja, bija tas, ka izrādes autore un arī grāmatas autore ir bijusī narkomāne. Manuprāt, tas ir daudz interesantāk, skatīties vai lasīt to darbu, kas ir noticis reālajā dzīvē, nevis to, kas ir iedomāts un nedabīgs, jo autobiogrāfiskam darbam, manuprāt, ir daudz dziļāka doma, kas liek aizdomāties un pārdomāt.…