Viriljo ir radījis arī citus jēdzienus, ar kuru palīdzību iespējams raksturot simulēto realitāti. Viņaprāt simulācija ir kļuvusi par noteiktu burvju formulu. Datorekrāna, displeja mākslīgā realitāte, ko nosaka matemātiskās formulas, ir hiperrealitāte, kas nostājusies starp cilvēku un attēliem. Tā ir tā jauno tehnoloģiju atainojuma problemātika, jo viss reālais pazūd ‘’citā’’ realitātē jebšu īstā realitāte tiek fiksēta datora ģenerētajā tēlā.
Agrāk māksla tika saprasta kā glezniecība, skulptūra un mūzika u. tml.. bet tagad ir kļuvusi par mākslu tehnoloģija vispār. Viriljo atzīst, ka, tiesa, šī mākslas forma pagaidām ir visai primitīva, tomēr pa¬mazām tā pilnīgi maina realitāti. Virtuālās realitātes problēma ir tā, ka zūd orientācija, tā vairs nav iespējama. Cilvēks, kuram atņemta lokālā realitāte, ir cilvēks, kurš zaudējis orientāciju. Mēs esam tālu aiz muguras atstājuši simulāciju, mēs esam panākuši realitātes izmaiņu.6
Kopumā skatoties uz realitātes reprezentāciju jeb atainojuma problemātiku jauno mediju kontekstā, arvien parādoties jaunām tehnoloģijām realitātes sajūta zūd. Cilvēci pamazām ‘’apēd’’ jaunās tehnoloģijas. Mēs vairs nevaram atstāt mājas, ja mums nav līdz mobilais telefons, e-pasta apmeklēšana ik dienas ir svarīgs rituāls. Arī grāmatas un avīzes mēs varam lasīt virtuālajā vidē, neizdot par to kaudzi naudas. Drīzumā mobilos telefonus mēs varēsim projicēt uz rokas, iegūstos vēl lielāku informācijas daudzumu. Jau tagad piedāvātais man liekas neaptverami, jo caur mobilo telefonu varu lasīt ziņas atrodoties vilcienā. Mūsdienās cilvēce savu realitāti fiksē datora tehnoloģijās aizmirstot par to, kur patiesībā ir mūsu realitāte.
…