Reālistiskās prozas īpatnības latviešu literatūrā 20.gs. sākumā

Reālisms kā literatūras virziens radās Eiropā 19. gs 30-40. gados kā romantisma noliegums. Reālisms kā estētiskais virziens aizsākās jau 19. gadsimta pirmajā pusē. Reālā dzīve bija tā, kas sniedza iedvesmu autoriem, tomēr katra autora izpratne nedaudz atšķīrās.
Reālisma pamatā bija sociālā analīze, tēlu pašattīstība, tipiski raksturi.
Reālisma pamatā varam atrast arī renesanses mākslas centrālās tendences, kas saistījās ar dabas atdarināšanu. Tēlo reālo īstenību visā tās spilgtumā un daudzkrāsainībā, savu vietu ierādot arī vidusmēra un zemāko slāņu ikdienas notēlojumam, atsedzot raupjo dzīves īstenību. Reālisti literatūrā turpināja renesanses humānistu aizsāktās tradīcijas un progresīvās idejas; autori nepakļāvās klasicisma reglamentējošajām teorijām – traģiskais bieži mijas ar komisko, bet cildenais ar zemisko vai smieklīgo; kā galveno vērtību izvirzīja dzīves patiesības atspoguļošanu; cilvēka kā galvenā mākslas priekšmeta vispusīgs attēlojums, tēlu individualizācija; uzmanības centrā nonāk arī sabiedrības zemāko slāņu ikdienā; iedziļināšanās laikmeta nozīmīgākajās problēmās, netiešs to vērtējums caur autora ētisko pozīciju.…