Reālisms un naturālisms 19.gadsimtā

Reālisms. 19.gs. vidū romantismu un neoklasicismu no kultūras priekšplānā izspieda varena reālisma kustība, kas izpaudās gan tēlotājmākslā, gan literatūrā. Sākot ar 1830. gadu parādījās satīriskās grafikas meistari ar O.Domjē priekšgalā, kas mākslā tiecās sniegt “sava laika pilnu atspoguļojumu” (Balzaks). Dzimis politiskās satīras mākslā, reālisms savu augstāko virsotni sasniedza Ž.F.Milē un O.Domjē darbos. 1855. gadā Pasaules izstādes laikā Gistavs Kurbē, kurš savā glezniecībā tiecās apvienot figūras ar ainavu, izmantojot gaišāku krāsu paleti un to daudzveidību izveidoja ekspozīciju “Reālisma paviljons”. Savukārt Milē darbos franču zemniekiem tika piešķirts episks lielums un cēlums, bet vienkāršās ikdienas dzīves ainas ieguva dziļi ētisku jēgu. Domjē apliecināja reālisma kritiskās tendences aktualitāti, un viņa darbi izcēlās ar savu publisko pacilātību.
Reālisti uzskatīja, ka jebkuru lietu var izprast ar mākslinieciskās pieejas palīdzību, jo pasaulē vieni priekšmeti nevar būt objektīvi vairāk nozīmīgi un skaistāki par citiem. Paši viņi galvenokārt koncentrējās uz laikmetīgām tēmām. Šāda mākslas izpratne biedēja valdošās kārtas.
19.gs. franču reālistiskā skulptūra savu augstāko sasniegumu guva O.Rodēna darbībā. Viņš visu mūžu cīnījās ar akadēmiskās skolas melīgajiem ideāliem, šajā cīņā gūdams uzvaru. Galvenais viņa darbības patoss bija dzīvības apliecinājums un patiesības paušana. Viņš uzskatīja, ka ”māksla ārpus dzīves ir neiedomājama”, un aicināja “atgriezties pie realitātes, dzīves, dabas”.

…