Daudzi mūsdienīgas literatūras pētnieki joprojām ievēro un pētī darbus, kas ir saistīti ar Reālisma laikmetu gan Eiropās literatūras kontekstā, gan arī citu kontinentu literatūrā. Es izvēlējos izlasīt un izlasīju divus darbus, kuri ļoti stipri piesaistīja manu uzmanību. Tas ir Č. Dikensa un Š. Brontes darbi. Šie autori pat mūsdienās nezaudē savu aktualitāti un vērtīgumu, laikam jo tāpēc ka šie darbi ir veidoti tieši cilvēkiem, bet, kā zināms, cilvēks no tā laika posma ne tik stipri atšķiras no mūsdienīga cilvēka. Tieši tāpēc romāni ir interesanti mūsdienas lasītājiem, jo tie saskata tos sevi, savus radiniekus, kaimiņus. Darbi ir veidoti Rēalisma attīstības laikā un ieņem svarīgu vietu pasaules literatūras klāstā. Tie pieder pie klasiskas literatūras, kuru lasa skolās, studē universitātes, joprojām pētī literatūras zinātnieki un kritiķi. Kritizēt var vis kaut ko, tomēr šie darbi uzturēja visu sev adresētu kritiku noteiktā laika posmā. Tieši tāpēc es izvēlējos nedaudz tuvāk apskatīt šos divus darbus un spilgtus romānus.
Reālisms kā estētiskais virziens aizsākās jau 19. gadsimta pirmajā pusē. Romantiskais varonis, aizplīvurotība, tiekšanās pēc neskaidriem mērķiem - to visu sāka nomainīt dziļāka dzīves un realitātes izpēte. Agrīnā reālisma saknes meklējamas apgaismībā, tomēr reālisms pats par sevi veidojās romantisma ietvaros kā protests pret sev nepieņemamiem romantisma atzariem. Romantiķu doma par pasauli kā nemitīgi mainīgu vienību suģestēja arī reālistus. Ja romantisms sākās ar iespaidīgu kustību un aizrāva gandrīz visus kultūras virzienus: gan mākslu, gan literatūru un arhitektūru, kā arī citu, tad reālisms savu estētiku tikai noformulēja 19. gadsimta beigās. Reālisma pamatā bija sociālā analīze, tēlu pašattīstība, tipiski raksturi. Arī reālisms, tāpat kā romantisms, dažādās valstīs attīstījās atšķirīgi.…
