R.Blaumaņa noveles un A.Brigaderes lugas "Raudupiete" analīze pēc salīdzināmās metodes

Blaumanis vizuāli Raudupieti neiezīmē. Rakstnieks dod vairāk aprakstošas rīcības izpausmes. “Raudupiete nodreb līdz ar ausu galiem” “(..) atraitne ar sagrauzto sirdi (..)” 4 Savukārt, Brigadere vizualizē Raudupietes tēlu. Iepretim Blaumanim autore izceļ Raudupietes skaistumu un jaunību. “Raudupiete – skaista, salta sieviete, gadus divdesmit astoņus, tumšos svārkos, gaišā vaļējā katūna jakā vai blūzē, glīti sapītiem matiem.”1 Brigadere Raudupieti parāda no dažādiem rakursiem, attiecībās ar Raudupu, ar māti, ar Kristīni, ar Matīsiņu, ar Kārli, ar žīdu Joski, ar kalpiem. Autore “mīkstina” visus Raudupietes rīcības motivācijas apstākļus, piemēram, Matīsiņa nāves brīdī Raudupiete atrodas istabā, tātad tālu no Matīsiņa, bet Blaumaņa novelē Raudupiete ir klāt pie Matīsiņa, tādējādi viņa šķiet vainīgāka. Brigadere vairāk atspoguļo cēloņus Raudupietes rīcībai, lasītājam it kā paskaidrojot, kāpēc Raudupiete tā rīkojas, kādā konkrētā situācijā. Piemēram, dialogā ar māti atklājas, ka Raudupiete izgājusi pie saimnieka nevis mantkārības dēļ, kā tas noprotams Balumaņa novelē, bet mātes mudināta. “(..) Bet mūžu kladzināja: bagātība, bagatība! Raudups! Diestupas’! To dzīvi! To laimi!”1 Brigaderes RaudupieteI ir niansētāks raksturojums, ne tik viennozīmīgs kā Blaumaņa Raudupietei, kura parādīta tikai kā savu kaislību upuris. Rakstnieces galvenajai varonei ir piešķirts vārds – Ieva. Ieva ir arī intelektuāli attīstītāka par Blaumaņa Raudupieti, viņa spēj analizēt savu kopdzīvi ar Raudupu. “Tie sarainie kažoki jau mums bij mugurā no paša sākuma, tikai tad mēs nēsājām tās sarainās puses uz iekšu, bet nu ir ļaunā puse uz āru, un tad nu visi redz to godu”.1 …