Tradicionāli ir pieņemts, ka ražotājs darbojas mērķtiecīgi, tas ir, pēc ekonomiskuma principa, izvirzot sev dažādus uzdevumus, kuri visi ir pakļauti vienam mērķim – peļņas gūšanai. Veicot kaut kāda produkta ražošanu, teiksim, ražojot kādu pārtikas produktu, piemēram, majonēzi, ir nepieciešami darbaspēka resursi, kapitāls, kurš ir jāiegulda ražošanas tehnoloģijās, kuras saražos šo te majonēzi. Tādēļ varam teikt, ka dažādu ražošanas faktoru kombinācija un to proporcija dod atšķirīgu rezultātu produkcijas apjoma, šajā gadījumā, majonēzes ražošanai. Sakarības starp ražošanas faktoru izlietojumu un produkcijas kopējā daudzuma ražošanu atspoguļo ražošanas teorija. Preču ražošanas process tiek skatīts kā “melnā kaste”, par kuru nav nekādas informācijas, tas nozīmē, ka preču ražošanas process tehniskā un organizatoriskā aspektā netiek apskatīts.
Tā kā ražošanas faktori ir mainīgi lielumi un arī preces ražošanas apjoms un sortiments vienmēr ir pakļauts lielākām vai mazākām pārmaiņām, ražošanas teorijā tiek pieņemta virkne ierobežojumu un nosacījumu:
a)Parasti vienlaikus tiek skatīti ne vairāk kā divi ražošanas faktori (kapitāls un darbaspēks),
b)Ražošanas faktoru izlietojums var mainīties viens attiecībā pret otru, proti, var mainīties to proporcijas,
c)Tiek ražots viens produkcijas veids ar mainīgu saražotās produkcijas kopējo daudzumu Q laika vienībā t ,
d)Ražošanas faktoru izlietojums nodrošina iespējamo lielāko produkcijas kopējā daudzuma ražošanu,
e)Saražotās produkcijas kopējo daudzumu Q panāk ar tiem ražošanas faktoriem, kādi nepieciešami dotā produkcijas veida ražošanai, un nelieto papildu ražošanas faktorus.…
