Vajadzību apmierināšanai nepieciešami visdažādākie resursi. Tā ir ekonomikas aksioma. Bez resursiem cilvēce nevarēs pastāvēt. Resursi ir ap mums.[3]
Jebkuras lietas, kas nepieciešamas uzņēmuma ( saimniecības) darbībai, sauc par resursiem.[6] Kopš brīvās uzņēmējdarbības teorijas izstrādāšanas laika par klasiskiem razošanas faktoriem tiek uzskatīti darbs, zeme un kapitāls. Pēdēja laikā minētie ražošanas faktori tiek papildināti ar ceturto – uzņēmējspeju.[4]
Visi ražošanas resursi tiek iedalīti divās lielās grupās – materiālie un cilvēku, kuri savukārt arī dalās vairākās grupās (sk. 2.zīm.).[6]
Cilveks ir dzīvās dabas daļa, un kā dabas spēks viņš mērķtiecīgi iedarbojas uz apkārtējo vidi, lai kādā noteikta forma pielagotu savu vajadzību apmierināšanai. Šajā sakarā cilvēks piesavinās un paterē dabas vielu. No šī viedokļa darbu var raksturot ka procesu, kurā cilvēks regulē un kontrolē vielu maiņu starp sevi un dabu.
Darbaspēka un darba atšķirības. Darbaspeks vēl nav darbs, bet tikai spēja strādāt. Citiem vardiem, darbaspēks ir darba nepieciešamās fiziskās un garīgas potences.. darbs ir raksturojams kā darbaspēka patērēšanas process. No šī viedokļa darbs nespēj būt ražošanas resurss, kas eksistē pirms ražosanas procesa un kuru var iegādātiesdarba veikšanai.[3]
Darbs ir jebkāda cilveku intelektuālā vai fiziska darbība, kas tiek mērķtiecīgi veikta, lai radītu labumus vai sniegtu pakalpojumus.[4]
Darbs ir cilvēka mērķtiecīga darbība materialo un garīgo labumu izveidē atsevišķu cilvēku, cilveku grupu, uzņemumu vai visas sabiedrības vajadzību apmierināšanai. Jēdziena darbs ir iekļauta cilvēka fiziskā un garīgā darbība, tajā skaitā arī ražošanas plānosana un vadīšana, zinatniskā pētniecība. Darbu mēra ar kvalifikāciju un nostradāto stundu skaitu, un tas tiek novērtēts a ratbilstošu darba algas likmi, kas ir vienas nostrādātās stundas cena.
Darba efektivitāti raksturo darba ražīgums.
Darba ražīgums ir lielums, kas rāda, cik daudz produkta var saražot kādā laika periodā, ja lieto kādu noteiktu darba daudzumu.[8]…
