Ir daudz dažādu definīciju tādiem jēdzieniem kā modelis un modelēšana, kas norāda uz plašo modelēšanas metožu izplatību pētnieciskajos uzdevumos, kas saistīti ar reālo dzīvi.
Modelēšana – netiešs objekta (procesa, parādības, sistēmas) izpētes veids ar zināmā mērā vienkāršotu tā attēlošanu – modeļa palīdzību.
Modelis – (franču val. Modele, no latīņu Modulus – mērs, paraugs), viens no svarīgākajiem zinātniskās izpētes instrumentiem, nosacīts pētāmā vai vadošā objekta attēlojums.
Pētnieks modeļus konstruē tā, lai attēlotu viņam būtisko objekta raksturojumu (īpašības, mijiedarbību, struktūras un funkionālos parametrus utt.).
Par modeļa svarīgāko raksturojumu ir jāuzskata tā adekvātums pētāmajam objektam. Viens no adekvātuma kritērijiem ir:
Modeļa adekvātums – nozīmē, ka modelis pēc savām ekvivalenta īpašībām ir vienāds ar dažām noteiktām pētāmā objekta īpašībām. Modeļa ekvivalentums nozīmē modeļa īpašību pareizu atbilstību dažām, no pētnieka redzes viedokļa svarīgām, reālā objekta īpašībām.
Modelis var tikt uzskatīts par adekvātu pētāmajam objektam, ja tas nodrošina panākumus iepriekš izvirzītā mērķa sasniegšanai.
Adekvātums – jēdziens, kas ir atkarīgs no subjekta (pētnieka) viedokļa, kā arī no pētījuma mērķa. Novērtēt modeļa adekvātumu pētāmam objektam (šajā gadījumā, pētāmajā ekonomiskā sistēmā) nav iespējams nenosakot modelēšanas mērķi.
Citiem vārdiem sakot, modelis var tikt uzskatīts par adekvātu objektam attiecībā pret definēto mērķi tajā gadījumā, ja modelis:
a)ir precīzs un pilnīgs, tas atbilst iepriekš noteiktajiem precizitātes un pilnīguma kritērijiem;
b)dod iespēju vairākkārt izmantot to pētniecības procesā.
Pretējā gadījumā (ja kaut viens no minētajiem kritērijiem netiek izpildīts) modelis jāuzskata kā objektam neadekvāts.
Modeļa konstruēšana (izveidošana) paredz:
modelēšanas subjektu (pētnieku);
modelēšanas objektu;
modelēšanas mērķus.
Modeļu izmantošana pētniecības procesātiek pamatota uz šādām to īpašībām:
iespējām nomainīt (aizvietot) reālo objektu atkarībā no izpētes mērķiem – ti pietiekami labi aprakstīt reālā objekta īpašības, kuras interesē pētnieku;
iespēja vairākkārt pārbaudīt pētāmo situāciju un izdarīt nepieciešamās korekcijas (atšķirībā no eksperimenta ar reālo objektu);
iespējām vienkāršot tās objekta īpašības, kuras pētniecības procesā ir maznozīmīgas, taču ievērojami apgrūtina paša objekta īpašību pētniecību [5, 13.-15.lpp.].
Ir dažādi modelēšanas veidi (attiecīgi arī dažādi modeļi), kurus pamatā var iedalīt šādos veidos (1.att.).…
