Rastafari kustības aizsākumi meklējami 20.gs. sākumā. Pirmsākumos kustībai nav līdzšinēja nosaukuma un tās būtība vairāk ir afro-jamaikiešu un afro-karībiešu pašapziņas meklējumu ceļš un centieni apzināt savas āfrikāniskās saknes un atjaunot pirms 400 gadiem pazaudēto saikni ar Āfriku. Šī kustība ietvēra un ietver dažādus grupējumus, tādēļ grūti pateikt vai tā ir vairāk reliģiska, filozofiska vai politiska kustība. Paši rastafari kustības dalībnieki jeb rastas, kā viņi sevi dēvē, uzskata savu kustību par visas dzīves pieredzes apvienojumu un aktīvu mēģinājumu iemiesot dzīvē dieva Dža gribu.1
Referātā autors iezīmēs galvenās rastafari kustības īpatnības, kā arī pievērsīsies dažiem mazāk zināmiem faktiem, piemēram, reliģiskajiem priekšstatiem un to noteiktajiem ierobežojumiem ikdienas dzīvē.
Laiku no 1930. - 1933.gadam var dēvēt par kustības inkubācijas periodu. No 1930.gadam līdz 60.gadiem rastafari bija lokāla, rasistiska jamaikiešu reliģiskā kustība, ar niecīgu ārējo ietekmi.
Sākotnējais kustības iedvesmotājs bija Markus Gārvejs (Marcus Garvey) - viens no 20.gadsimta sākuma ietekmīgākajiem melnādaino līderiem, kurš iestājās par ASV un Karību salu nēģeru atgriešanos Āfrikā, vēsturiskajā dzimtenē. 1914.gadā M.Garvejs izveidoja starptautisku organizāciju, ar mērķi uzlabot melnādaino stāvokli UNIA (Universal Negro Improvement Association).2
Otra nozīmīgākā persona, kas izvirzījās par vienu no rastafari kustības līderiem bija Leonards Houvels (Leonard Howell). Vēlāk L.Hovels faktiski kļuva par visas kustības vadītāju.
Rastafari kustības idejiskās bāzes pamatu veido tās pirmo līderu uzskati par reliģiju, vēsturi, sabiedrību un citiem jautājumiem. M. Gārvejs sludināja, ka Eiropas kolonizatori netaisnīgi izveduši afrikāņus no savas dzimtenes un verdzības gados ieaudzinātā pakļaušanās, ir noplicinājusi afrikāņu pašapziņu. Balto cilvēku represijas nomākušas afrikāņu intelektuālo attīstību, līdz ar to viņi paši sākuši noticēt, ka nav nemaz citas alternatīvas un, ka atrašanās „Babilonas gūstā” ir viņu liktenis. …
