Izvēlējos šo tēmu, jo man likās interesanti aplūkot rakstura teoriju un pēc tam to pielīdzināt dzīves realitātei, lai labāk spētu uztvert cilvēku un lai prognozētu viņa rīcību un uzvedību.
Katram cilvēkam ir savs raksturs un tā, pat kā cilvēks, raksturs nevar atkārtoties, vai pat būt vienlīdzīgs, jo raksturs ir katra cilvēka identitāte. Pēc cilvēka uzvedības, rīcības var noteikt tā raksturu, tāpēc arī gribu pievērst Jūsu uzmanību mana darba struktūrai, kur es strukturāli mēģināšu rast atbildi uz jautājumu: „Kas ir raksturs? Kā tas (raksturs) izpaužas? Kā to (raksturu) var audzināt, kontrolēt?”
Darbā tiek aplūkotas sekojošas tēmas: rakstura teorētiska analīze, rakstura struktūra, rakstura akcentācija un rakstura audzināšana.
Personības psiholoģisko īpašību neatkārtojamais, individuālais apvienojums veido cilvēka raksturu. Patiesi, raksturā taču ir it kā ierakstīta tā darbība un audzināšana, kas veido cilvēka personību. Dzīve atstāj savas pēdas cilvēka raksturā. Bet kopš noteikta brīža cilvēks sāk pats rakstīt savas dzīves lappuses. Te arī, patiesību sakot, meklējama pašaudzināšanas būtība.[1., 201.lpp.]
Jēdzienu “raksturs” (gr. charakter – iezīme, īpatnība) sāka lietot 3.gs.p.m.ē. grieķu filozofs Teofrasts (382.-287.g.p.m.ē.) – pirmā līdz mūsdienām nonākušā sacerējuma par šo tēmu autors. Bailīgums, liekulība, alkatība, godkāre – kopā vairāk nekā 30 īpašību, pēc Teofrasta domām, nosaka cilvēka raksturu, ko viņš definējis kā kaut kādas īpašības vai vairāku īpašību izpausmi.…
