Jēdzienu “raksturs” (gr. charakter – iezīme, īpatnība) sāka lietot 3.gs.p.m.ē. grieķu filozofs Teofrasts (382.-287.g.p.m.ē.) – pirmā līdz mūsdienām nonākušā sacerējuma par šo tēmu autors. Bailīgums, liekulība, alkatība, godkāre – kopā vairāk nekā 30 īpašību, pēc Teofrasta domām, nosaka cilvēka raksturu, ko viņš definējis kā kaut kādas īpašības vai vairāku īpašību izpausmi. [3., 183.]
Raksturs ir darbības pēdu struktūra, īpašību un īpatnību kopīga saistība, kas noteic individuālu, savdabīgu darbības pieeju (stilu), kurš ir raksturīgs tieši šim cilvēkam attiecīgos apstākļos. Tas, no vienas puses ir saistīts ar temperamentu un citām bioloģiski noteiktām cilvēka īpatnībām un no otras puses, ar personības struktūru. Tas nozīmē, ka raksturs atspoguļo gan darbības procesu un rezultātu, gan arī iedzimto dotību pārmaiņas sakarā ar cilvēka mijiedarbību ar apkārtējo vidi.
Cilvēka raksturs veido identitātes kodolu. Tāpat kā identitāte, raksturs ir cilvēka dvēseles pastāvīga daļa, kas saglabā savu kodolu, mainoties tikai detaļās. Ir iespējams runāt par rakstura stingrību vai rakstura vājumu, ņemto vērā vienu no galvenajām rakstura pamatdetaļām – gribasspēku. Tas nozīmē, ka cilvēks ar stingru raksturu (mugurkaulu) ir spējīgs arī atbildēt par savu rīcību un realizēt savus mērķus, ņemot vērā visaugstākā līmeņa vērtības un sociālos uzdevumus…
