Bioloģiski un sociāli nosacīto apstākļu rezultātā, izveidojas ne tikai pati personība, bet arī tas personības dominējošo iezīmju kopums, kas tiek dēvēts par raksturu. Citiem vārdiem: raksturs ir personības psiholoģisko īpašību neatkārtojamais un individuālais apvienojums. Tā ir viena no personības pusēm, tas lielums ar ko cilvēki atšķiras viens no otra. Raksturs veidojas audzināšanas un mācīšanās procesā, kā arī dzīves pieredzes rezultātā. Lielākoties no cilvēka rakstura ir atkarīgs kāda būs viņa dzīve sabiedrībā, jo raksturs dod uzvedības ievirzi. Šeit izpaužas jēdziena “labs” būtība attiecībā uz raksturu – tāds, ar kuru saskarsmes process citiem ir atvieglots. No rakstura jēdziena bieži vien neizdala tādas relatīvi patstāvīgas lietas kā temperamentu un spējas, ja vien tie nav īpaši spilgti izteikti un tādejādi neietekmē cilvēka uzvedību. Raksturs ir lielums, kas piemīt absolūti visiem cilvēkiem, pat tiem, kurus dēvē par bezrakstura. Tādejādi šaurākā nozīmē ar šo jēdzienu bieži vien apzīmē personības virzību un gribas īpašības, līdz ar to apliecinot, ka bieži vien vērtējam personību atkarībā no tā, cik lielā mērā viņš varētu būt noderīgs sabiedrībai, atbilstoši tām morāli – ētiskajām prasībām, kas pastāv katrā konkrētajā sabiedrības laika posmā. Šādi uztverta rakstura jēdziena skaidrojumu dod jau Aristotelis savā poētikā: “ Raksturs – tajā izpaužas cilvēku lēmumi” – tādēļ raksturs nepauž tās runas no kurām nav skaidrs, kam zināmā persona dod priekšroku ,vai no kā vairās…” [14,122]. Par galvenajām gribu raksturojošām īpašībām tiek atzītas patstāvība, prasme pieņemt lēmumus un māka pārvarēt šķēršļus. Līdz ar to par vienu no spilgtākajām rakstura īpašībām tiek atzīta principialitāte – spēja sekot sev pašam pieņemtajiem lēmumiem. Krievu zinātnieks Rubinšteins [13,129], analizējot rakstura jēdzienu, tā būtību saskata rakstura virzībā, kas ir konkrēto cilvēku raksturojoša, savdabīgi pārdzīvota attieksme pret īstenību, kura ietekmē viņa aktivitāti. Personības rakstura virzību būtiski ietekmējošs komponents ir uzmanība kā bioloģiski nosacīts psihisks process. Vislabāk rakstura virzību raksturo intereses - emocionāli iekrāsota cilvēka attieksme pret priekšmetiem un dzīves parādībām. Rakstura virzību raksturo arī cilvēka jūtas un kaislības. Kaislība ir spilgti izteikts emocionālais stāvoklis, kas stipri ietekmē apziņu un aktivitāti, tās ir noturīgas samērā ilgu laiku, dažreiz pat visu dzīvi. Raksturs izpaužas mērķos, kurus cilvēks sev uzstāda, kā arī līdzekļos, kurus viņš izmanto to sasniegšanai. Sastopams ir arī tāds teiciens, ka no cilvēka nav atkarīgi viņa dzīves notikumi, bet šo notikumu gars gan ir atkarīgs no cilvēka rakstura. Neapšaubāmi, ka sabiedrība katrā konkrētā laikaposmā pieprasa kaut ko no personības, taču nepareizi būtu domāt, ka tā var izveidot cilvēka raksturu pilnībā. Būtībā katrs indivīds ir unikāls un tieši šī unikalitāte pati izvirza savas rakstura dominantes. Indivīda unikalitātei, tā raksturam ir savs fizioloģiskais pamats – augstākās nervu sistēmas darbības pamatprocesi. Augstāko nervu darbību ir pētījis I.Pavlovs, un izdalījis tā pamatpazīmes:
• nervu sistēmas spēks (darba spējas)
• nervu procesu līdzsvarotība (ierosas un aiztures procesu samērs)
• nervu procesu kustīgums
Vadoties pēc šo pamatpazīmju kombinējuma, I.Pavlovs izdalīja 4 nervu sistēmas tipus, satuvinot nervu tipu ar temperamenta jēdzienu.
…
