Rakstura problēma zinātnieku interesi piesaistījusi jau sen. Jēdzienu “raksturs” (gr. Charaktēr – iezīme, īpatnība) sāka lietot 3.gs.p.m.ē. grieķu filozofs Teofrasts (382. – 287.g.p.m.ē.) – pirmā līdz mūsdienām nonākušā sacerējuma par šo tēmu autors. Bailīgums, liekulība, alkatība, godkāre – kopā vairāk nekā 30 īpašības, pēc Teofrasta domām, nosaka cilvēka raksturu, ko tas definējis kā kaut kādas īpašības vai vairāku īpašību izpausmi.
Mēģinājumiem vienā momentā izzināt cilvēka raksturu pēc kaut kādām parādībām, faktoriem utt. Bijuši visdažādākie novirzieni. It sevišķi spēcīgas šīs tendences bija 13. – 17. gs. Šajā laikā radās visdažādākie novirzieni :
fiziognomika, kas mēģināja izzināt cilvēka raksturu pēc sejas uzbūves,
frenoloģija – pēc “putnu” un uzkalniņu lieluma un izvietojuma uz cilvēka galvaskausa,
grafoloģija – pēc rokraksta,
hiromantija – pēc rokas līnijām,
astroloģija – pēc zvaigžņu stāvokļa piedzimšanas brīdī utt.
Izzināt cita cilvēka raksturu ir bijusi liela vajadzība vienmēr. Šī vajadzība spiedusi zinātniekus apskatīt dažādus faktorus, kuri, pēc viņu domām, noteic raksturu. No ārējiem faktoriem lielāku uzmanību tie pievērsuši audzināšanai un apstākļiem ģimenē, kurā cilvēks audzis.
Mūsdienu psiholoģiskā zinātne definē raksturu kā personības individuālo īpatnību, kas nosaka cilvēka tipisku uzvedību tipiskās situācijās attiecībā pret cilvēkiem un apkārtējo pasauli. Raksturs ir cilvēka paradumu kopums, kas nosaka noteikta veida uzvedību noteiktās situācijās.
Atšķirībā no temperamenta, kura īpašības ir atkarīgas no iedzimtās nervu sistēmas īpašībām, raksturu galvenokārt nosaka audzināšana, jo raksturs, tie ir paradumi. Raksturam ir spilgti izteikta sociālā daba, kaut gan tā veidošanos neizbēgami ietekmē dabiskie, fizioloģiskie faktori. Raksturs ir saistīts ar temperamenta īpanībām, kas var gan stimulēt, gan arī bremzēt rakstura īpašību veidošanos.
Raksturs ir cilvēka individuālpsiholoģiskās īpašības, kuras ir ieaudzinātas un noteic viņa darbības individuālo stilu. Pirmās rakstura iezīmes sāk veidoties 1 dzīves gada beigās, rakstura pamatstruktūra – apm. 2 – 3 g.v., vairāk vai mazāk raksturs izveidojas 6g.v. Rakstura veidošanās beidzas apm. 17 – 18 g.v., kad beidzas pusaudža vecums. Tas nenozīmē, ka nav iespējamas izmaiņas raksturā, bet tās notiek noteiktās robežās, kad ir iespējams vairāk pievērst uzmanību un pastiprināt, izcelt vienas rakstura īpašības, bet bremzēt, kavēt citas, tomēr raksturs savā pamatā vairs nav maināms.
Par raksturu bērnā var runāt tad, kad bērnam ir jau sirdsapziņa, kad viņam ir savi iekšējie morālie orientieri un kad viņam ir jāuzņemas atbildība par savu rīcību. Lai gan rakstura pamati ir jau 5 – 6 g.v., turpmāk notiek strauja rakstura attīstība. Īpaši vētraina tā ir pusaudža gados. …
