Rakstura veidošanās periodā tā tipoloģiskās īpatnības, kas vēl nav pietiekami „nogludinājušās” un „notušētas” ar dzīves pieredzi, izpaužas ļoti spilgti, ka reizēm atgādina psihopātiju, t.i., rakstura patoloģiskās anomālijas. Pieaugot, rakstura akcentuācijas iezīmes parasti „nogludinās”. Tas ļauj runāt par „pārejošu pusaudžu rakstura akcentuāciju”.
Akcentuācijas tipi ir ļoti līdzīgi un daļēji sakrīt ar psihopātijas tipiem. Lielu popularitāti ieguva K.Leonharda (1968) termins – „akcentuēta personība”. Tomēr, pareizāk runāt par „rakstura akcentuāciju”. Personība – sarežģītāks jēdziens, kā raksturs. Tā iekļauj sevī intelektu, spējas, pasaules uzskatus, noslieci utt. K.Leonharda aprakstos runa iet tieši par rakstura tipiem.
Atšķirība starp rakstura akcentuāciju un psihopātiju tiek pamatota ar P.Gannuškina (1933) diagnostiskajiem kritērijiem. Pie rakstura akcentuācijām var nebūt neviena no šīm pazīmēm: nosacīta rakstura stabilitāte visa mūža garumā, nav totalitātes tā izpausmēs visās situācijās, nav sociālās dezadaptācijas ar rakstura anomālijas sekām. Kopumā, nekad nemēdz būt atbilstības psihopātijai pēc visām šīm pazīmēm uzreiz. Rakstura akcentuācija ir noteikta rakstura disharmonija, tāpēc, ka harmoniskā raksturā visas iezīmes ir vairāk vai mazāk sabalansētas, vienādotas, bet akcentuācijas gadījumā kāda no rakstura iezīmēm ir izvirzījusies priekšplānā, un galvenokārt tieši tā noteic cilvēka izturēšanos. Cilvēka rakstura akcentuācijas process aizsākas 3 gadu vecumā, taču visspilgtāk tas izpaužas pusaudžu un jauniešu vecumā. Īpaši ātri šis process norit nepareizi organizētas audzināšanas apstākļos.
Rakstura iezīmes akcentuācijas gadījumā var neizpausties pastāvīgi, tikai dažās situācijās, noteiktos apstākļos un parasti neatklājas parastos nosacījumos. Akcentuācijas gadījumā sociālā dezadaptācija var pilnīgi nebūt vai arī tā nav ilgstoša. …
