Tautas dzejnieka Raiņa mūžs spēku pilnbriedumu sasniedz ar 1905. gadu. Līdz tam – mākslinieka personības, cīnītāja personības gatavošanās lielajam brīdim. Pēc tam – prāta un jūtu pieredzes, lielo revolūcijas ideālu sargāšana un tālākatīst-
īšana sabiedrības un indivīda pārveidošanas vārdā, jo ’’Cīņas, varonības, gribas sajūta man ir viss, no šenes jāsaprot mani...’’.
Raiņa lirika un drāma veido mirdzošu titulu, kas savieno gadsimtiem nospiesto un tomēr apbrīnojami vitālo tautas mākslu ar 20. gadsimta pasaules kultūru. Kosmoss, sabiedrība, cilvēka gaita ir vienots attīstības plūdums, kura atveidojum-
am Rainis neatlaidīgi meklē jaunas izteiksmes iespējas. Dzeja viņa izpratnē ir ”Simpātijas jūta, jūta uz pievilkšanu un kopī-
bu, uz būtnes savienošanu ar pasauli, kā mīla, kā draudzība,
kā gādība”. Šīs jūtas palīdz prātam gaišāk izprast pasauli un sevi, cilvēcīgo katrā cilvēkā. Bet dzejas tēli, jau tautas daiļradē
savos pirmveidos izslīpēti, Raiņa mākslā izaug grandiozos simbolos. Visuma mūžīgo maiņu, personības nesalaužamā spēka, taisnības un humānisma apliecinājumos.
Rainis pats visu mūžu gribējis uzrakstītatmiņas par savu dzīvi, bet arvien atlicis to uz vēlāku laiku. Tā arī nav paspējis šo ieceri realizēt.
Raiņa atmiņas:
“Latviešu skolotājs mietpilsonis nelasa mūsu darbus, bet stāsta par rakstnieku personām neķītras baumas. Viņš tā jūtas tuvāks un līdzīgāks, bet saka, ka iedziļinoties rakstnieka paša būtībā un viņam nevajagot blakus vietu: darbu. Ja vēl viņam pārmet nelasīšanu, tad viņš no studenta vai skolnieka aizņemas uz neatdošanu grāmatas un izliek tās publikai apskatīšanai. Tad viņš sevi skaita jau par tautas izglītības veicinātāju un kultūras darbinieku.”…
