Dzejnieks ar izmisuma piepūli cenšas izrauties no dvēseles šaubu apburtā loka,atgriezties dzimtajā zaļajā zemē,tuvoties dzīves īstenībai. Savu ciešanu apliecinājumu – dzejoļu grāmatu “Gals un sākums” viņš veltī pamatšķirai. Tomēr tanī nav vairs līdzšinējo tiešo saišu un šķiru, nav līdzšinējās domu un perspektīvu skaidrības. Kā no mātes – zemes atrautais Antejs, sāka zaudēt spēku arī tāds pamatšķiras milzis kā Rainis.
Zīmīgi, ka dzej. kr. “Gals un sākums” Rainis nosaucis par “Ziemas dziesmu”, kas domāta kā turpinājums “Rudens dziesmai” - krājumam “Tie, kas neaizmirst”. “Galu un sākumu” ievada tās pašas rindas, kas ir “Tie, kas neaizmirst” nobeigumā.
“Gals un sākums” ir nevien spilgtākais Raiņa dziļo pārdzīvojumu, ciešanu un šaubu, brīžam pat izmisuma atspoguļojums, bet arī patiesa liecība par to, ka viņš galu galā, saņemot kopā visus savus dvēseles un miesas spēkus, iekšēji mobilizējoties, atrod izeju no strupceļa. Šai ziņā “Galam un sākumam” ir ļoti nozīmīgs autobiogrāfisks raksturs, tā ir īpatnēja dienasgrāmata dzejā. Tā rāda ne vien dzejnieka neatlaidīgos un biei vien neveiksmīgos meklējumus un maldus abstrakto filozofisko pārdomu pasaulē, bet arī viņa atgriešanos reālajā dzīves īstenībā. Meklējot atbildi uz vispārējiem dabas un cilvēku sabiedrības, kultūras un morāles, īpaši cilvēka personības izaugsmes jautājumiemplašajās filozofiskajās abstrakcijās. Rainis beigu beigās tomēr atrod šo atbildi vai vismaz pienāk tai tuvu klāt. Ne velti viņš tomēr “Galu un sākumu” velī pamatškirai. Galvenais sabiedriskās attīstības virzītājspēks un līdz ar to visu sasāpējušos jautājumu, pasaules un cilvēka personības problēmu atrisinātājs ir pamatškira.
Kā ļaunu sapni Rainis – trimdinieks pārdzīvo ilgstošās emigrācijas traģiskos gadus. Nežēlojot sevi, viņš uzpslēs līdz galam un atklāj savas vainas un sāpes. Uzskatot, ka dzejnieka pienākums ir atklāt savu dziļāko iekšējo es, Rainis arī tagad atklāj sevi visu, neko nenoslēpdams, pat intīmās izjūtas.
Pauls Dauge raksta savās atmiņās manuskriptā “Par to, kas daudziem nezināms”: “Gals un sākums” ir uzlūkojams kā dzejnieka dienasgrāmata, kā viņa “sirds atklāšana pamatšķiras” priekšā. “Lūk, kāds es esmu,”runā viņš proletariātam, “ņemiet vai atstumiet mani! Lūk, tava priekšā visa mana dvēsele visā vinas kailumā!””
Arī mīlas izjūtām veltītais dzejoļu cikls, kas atura bagātības un formas dažādībā būtu līdzināms “Zelta tvaika” dzejoļiem “Tālās noskaņās”, atšķiras no tiem ar savām dzilajām dvēseles sāpēm un aizvainojumu.
Dzejnieka paļāvība pamatškirai kā visu vainu dziedinātājai un visu sāpju remdinātājai palīdz viņam pārvarēt lielo dvēseles nogurumu, kādu viņš izjuta emigranta dzīves vientulībā.
Raiņa personīgās šaubas un pretrunas, viņa “neizšķirtie jautājumi” “Galā un sākumā” izvērsti īpašā sižetiskā līnijā un ietveras arī grāmatas kompozīcijā.…
