Pasaulē pastāv dažādi ticējumi un rituāli, kuri pēc savas būtības līdzinās cits citam. Arī mūsdienu modernajā pasaulē vēl joprojām eksistē tautas, kuras tic brīnumiem, gariem, viņi tic, ka to varā ir laika apstākļi un raža, slimība un veselība, laime un nelaime. Maģija ir mūsdienu zinātnes vecmāmiņa, un viņa soli pa solim īsteno tās nepiepildītos sapņus.
Šī darba mērķis ir sniegt nelielu ieskatu viduslaiku Eiropas, varbūt pat lielākajā problēmā, problēmā, kura prasījusi daudzu nevainīgu cilvēku, gan sieviešu, gan vīriešu, gan bērnu dzīvības.
Raganas un burvji.
„Kas gan senatnē pirms kristietības bija ragana vai burvis? Tas pats, ko starptautiski sauc par šamani, kristietībā - par priesteri, mūsdienās Latvijā – par dziednieku”1 (LU prof.Filoloģijas fakult.dek.J.Kursīte).
„Kas ir ragana? Cilvēks, kas skaidri redz un skaidri dzird. Ja uztver dzīvi citādi, neesi tāds, kā visi pārējie. Un esi ragana” (Dziedniece Marika).
Raganas un ķeceri – cilvēki, kuri tiek apsūdzēta buršanu mākslā, pesteļošanā, viduslaikos par ķecerību uzskatīja atkrišanu no kristīgās ticības. Par ķeceriem uzskatīja cilvēkus, kas stūrgalvīgi noliedza baznīcas dogmu.
Hairesija (no grieķu hairesis) – pašizvēlēts dzīves veids, atkrišana no kristīgās ticības. Īpaši kristīta cilvēka noziegums pret ticību. Jau Konstantīna Lielā laikā h-u sodīja kā vienu no smagākajiem pārkāpumiem, tā pat rīkojās arī viduslaikos baznīcas inkvizīcija un valsts likumi pret ķeceriem.
Raganu vajāšana – laicīgās varas un baznīcas cīņa pret šķietamiem burvjiem un raganām. Vajāšanas pamatā ir ticība burvju esamībai un tam, ka burvjiem ir sakari ar ļauniem gariem. Vajāšana veidojusies un attīstījusies vairākos, atšķirīgos laika posmos, prasot 100000 nevainīgu cilvēku dzīvību. Romā jau republikas laikā kaitīgā buršana tika sodīta, bet ķeizaru laikā sāka sodīt arī pareģošanu. Sods tika noteikts samērā ar zaudējumu, parasti tas bija miesas sods, spaidu darbi, izraidīšana, bet ja buršanu rezultātā kāds mira, burvi sodīja ar nāvessodu. Burvi varēja sist krustā, mest saplosīšanai, sadedzināt, bet ja burvis bija no dižciltīgajiem, viņam nocirta galvu. 357.g.pēc Kristus likums paredzēja nāves sodu – galvas nociršanu par katra veida buršanu vai pareģošanu. Visi šie agrākie noteikumi bija paredzēti Teodozija un Justiniana kodekos, kurus vēlākā laikā ņēma vērā pie likumdošanas. 4.gs. tika aizliegta jebkāda veida buršana. …