Viduslaikos raganas un burvji tika uzskatīti par cilvēkiem, kuri savu dvēseli ir pārdevuši velnam. Slēdzot līgumu ar savu kārtējo adeptu, velns no sākuma kristīja raganu (burvi), pēc tam iezīmēja tos ar īpašām zīmi – pieskārās rokai, vietai aiz auss vai arī jebkurai citai ķermeņa daļai, un visur, lai kur arī viņš nepieskartos, iestājās nejūtība pret sāpēm. Tai vietā varēja durt, kniebt, dedzināt, bet rezultātā tā neasiņoja. Līgumā velns ierakstīja gan savus, gan raganas un burvja pienākumus. Līgums tika parakstītājs ar līguma slēdzēja asinīm, bet velns to apzīmogoja ar savu zīmogu – savas kazas kājas nospiedumu. Saskaņā ar līgumu raganas un burvji apņemas visādi kaitēt cilvēkiem un Dievam.
Viens no raganu un burvju pienākumiem bija piedalīties sabatos. Šīs raganu un burvju orģijas kopā ar velnu visbiežāk sakrita ar kristiešu svētkiem – Lieldienām, Jāņa Kristītāja dienu (latviešu Jāņi), Vasarsvētkiem, Ziemassvētkiem, kā arī notika maijā Valpurģu naktī. Mazāki sabati notika biežāk – reizi nedēļā sestdienas naktī. Par raganu un burvju satikšanās vietām kalpoja kalni, līdzenumi, krustceles, kapi un pilsdrupas. Uz sabatu raganas devās lidojot uz slotas vai krāsns kruķa, pirms tam ieziedušās ar burvju smēri. No mājām tās visbiežāk izkļuva caur skursteni. Piedalīšanās sabatos bija obligāta visām raganām un burvjiem, jo tajos notika zemošanās tumsas valdniekam un elles lielskungam – velnam, kā arī notika Dieva zaimošana. …