Tiešā izcilā personība itāļu dižrenesanses mākslā bija gleznotāja Džovanni Santi dēls Rafaēls Santi. Viņš dzīvoja vienā laikā ar Mikalandželo un Leonardo da Vinči, bija no viņiem jaunākais, taču viņa mūžs aprāvās 37 gadu vecumā. Par to neredzamo saiti, kas apliecina, ka Leonard oda Vinši un Mikalandželo pasaules uzskati ir vienas kopīgas problēmas divas atsevišķas daļas, kļūst Rafaēls. Dzimis Urbīnā 1483. gadā hercoga galma gleznotāja ģimenē. Savu bērnību un agro jaunību pavadīa vidē, kur pulcējās dzejnieki, filozofi, mūziķi, zinātnieki. Pirmās glezniecības iemaņas gūst pie tēva. Rafaēls agri kļūst bārenis, pēc tēva nāves Rafaēls pārceļas uz Florenci un kļūst par Perudžīno skolnieku un palīgu. Perodžīno darbnīcā jaunais mākslinieks apguva to līnijas līgano, lirisko plūdumu, kas vēlāk kļuva viņam visai raksturīga. Rafaēls ar savu darbu un talantu iemantojis paliekošu vietu pasaules vēsturē.
Par sevi Rafaēls sāk runāt jau ar pirmo gleznu „Marijas saderināšanās”(1504). Rafaēls pārsteidz skatītājus ar tēliem, kuri novietoti gleznas priekšplānā, gaisa telpa tiek attēlota ar perspektīvas palīdzību. Baznīcas rotondas aizmugurē ir ticības simbols vispār un vienlaikus arī perspektīvas galvenā ass.
Figūras priekšplānā izkārtotas pusaplī, kas atkārto rotondas pusapli. Rafaēla glezna summē gaisa telpas attēlošanas iespējas. Tā ir problēma par gaisa telpas attīstību gan dziļumā, gan plašumā, par ģeometriskās un apziņas perspektīvas apvienojumu, par taisnajām un līkajām līnijām. Rafaēla kompozīcijas ģeometriskā sakārtotība, proporcionālā līdzsvarotība, dzidrā gaisma organizē gan laukumu, gan cilvēkus, gan notikumu vienotā harmonijā.…