Šajā kursa darbā tiek runāts par diviem jēdzieniem, radošumu un konfliktu risināšanas stratēģijām. Darba pamtā tiek izvirzīts jautājums: “Vai pastāv statistiski nozīmīga saistība starp radošumu un produktīvām konfliktu risināšanas stratēģijām?”. Par mērķa vecumposmu tika izvēlēti 13 – 15 gadus veci pusaudži, 15 zēni un 15 meitenes. Darba sākumā notika plaša literatūras analīze radot kursa darba pamatojuma teorētisko koncepciju. Aplūkojot literatūru ir redzams, ka par radošu personību runā liels daudzums teoriju, sākot ar Z. Freida ideju, ka radošums pašā pamatā ir aizsardzības mehānisms, kas ļauj sublimēt agresīvās cilvēka tendences un K. G. Junga uzskatiem par radošu personību, kā cilvēku ko raksturo aktīvā iztēle, līdz Dž. Gilforda daudz strukturētākajiem mēģinājumiem raksturot atšķirības starp konverģento un diverģento domāšanas stilu, A. H. Maslova primārās, sekundārās kreativitātes jēdzieniem, J. L. Moreno spontanitātes ietekmei uz radošumu un, protams, P. Torensa radošas personības definējumiem. Lai sniegtu 13 – 15 gadus vecu pusaudžu vecumposma raksturojumu, tika izmantotas galvenokārt E. H. Ēriksona, J. Marsijas, A. Banduras un Ž. Piažē koncepcijas, kas saista pusaudžu vecumposmu ar tādām psiholoģiskām pārmaiņām, kā jaunas identitātes rašanos, dažādām izmaiņām uzvedībā un kognitīvajām pārmaiņām. Konflikts ir ļoti plašs termins, kas tiek attiecināts uz katru situāciju, kurā saduras pretēji notikumi, pretrunīgi motīvi, mērķi, darbības un impulsi. Izturēšnaos konfliktsituācijā nosaka gan situācijas īpatnības, gan iepriekšgūtā pieredze, gan personības īpašības. Produktīva uzvedības stila izvēle konfliktā ir saistīta ar uzticēšanos, atklātību, augstu sadrabību, empātiju un radošumu. Pētījumā atklājās, ka pastāv statistiski nozīmīga sakarība starp radošumu un sadarbības konfliktu risināšanas stratēģiju. …