Sociālā antropoloģija ir sava veida historigrāfija, un tātad līdzīga filozofijai vai mākslai, kas pēta sabiedrības kā morālas sistēmas un nevis kā naturālas sistēmas. Tā ir ieinteresēta modelēšanā vairāk nekā procesā, un tātad tā meklē shēmas un nevis zinātniskos likumus, un vairāk interpretē nekā izskaidro. Tiek pētīta burvju māksla vai radniecības sistēma kādā noteiktā primitīvā sabiedrībā. Ja antropologi vēlas uzzināt vairāk par šim sociālajām parādībām tiek pētīta nākošā sabiedrība līdz kamēr izvirzītā hipotēze tiek apstiprināta vai gluži otrādi – noraidīta.
Šajā darbā tiks diskutēts gan par primitīvām , gan par kompleksām sabiedrībām. Tiks veltīta uzmanība diviem paralēlās struktūras blokiem: radniecībai un draudzībai kompleksā sabiedrībā.
Ir sapratīgi sākumā noskaidrot, kad ir iespējams atrast korporatīva tipa radnieciskās vienības. Eksistē divas šādas vienības:
1.Lokālā zemes paaudžu grupa (local landed descent group), kas parasti asociējas ar pirmdzimtības tiesībām. Ļoti iespējams, ka šāda vienība beigs eksistēt, tur kur veiksmīga uzņēmuma vadība pieprasīs kontroli – vienas ekonomiskās vienības ietvaros – pār noteiktu skaitu ekoloģisko resursu. Piemēram Latīņamerikā šis resurss būtu lauksaimniecībā izmantojamā zeme.
2.Tieša radnieciskā korporācija, kas pārsniedz vietējo, trīs vai četru dzimtu paaudžu grupa. Šāda superlokāla radnieciskā korporācija parādās pie diviem nosacījumiem. Pirmkārt tas attiecas uz mehānismu, kas regulē piekļūšanu zemei. Otrkārt, biedrība šajā radniecības koalīcijā dotu priekšroku tajās situācijās, kur valsts deleģē varu iekasēt nodokļus un dažādu citu prasību izpildi pret struktūrvienībām lokālā līmenī. Tas dod iespēju sadalīt nodokļu nastu kopienā pēc lokāliem nosacījumiem un spēju izsaukt pēc aizsardzības.
1.1.Individuāli centrētas koalīcijas
Situācijās, kur zeme un darbaspēks kļūst par brīvu preci, šādas korporatīvās radnieciskās koalīcijas mēdz zaudēt monopolvaru pār resursiem un personālu. …
