Dabisko radioaktivitāti atklāja (1896) A. Bekelers. Viņš pētīja urāna sāļu luminiscenci un izvirzīja hipotēzi, ka urāna sāļi pēc apgaismošanas (atomu ierosināšana ar gaismas enerģiju) rada gan redzamo, gan rentgenstariem līdzīgu neredzamu starojumu. Viņš veica šādu eksperimentu: ietina fotoplati melnā papīrā un uzlika virs tā urāna sāļus. Pēc urāna sāļu apgaismošanas spilgtā Saules gaismā un fotoplates attīstīšanas uz fotoplates bija nomelnojumu tajās vietās, kura atradās urāna sāļu graudiņi. Kādā 1896. gada februāra dienā, kad laiks bija apmācies, A. Bekerelam neizdevās apgaismot urāna sāļus. Viņš novietoja atvilktnē fotoplati, virs kuras atradās A.Bekelers vara krusts un uzbērtie urāna sāļu graudiņi. Pēc dažām dienām, attīstījis fotoplati, viņš konstatēja fotoplates nomelnojumu ar krusta attēlu. A. Bekerels saprata, ka sākumā izvirzītā hipotēze ir nepareiza, un secināja: urāna sāļi bez jebkādas iedarbības rada neredzamu starojumu.
Franču fiziķis Pjērs Kirī kopā ar dzīvesbiedri poļu un franču fiziķis Mariju Sklodovsku-Kirī atklāja (1898), kā arī torij bez jebkādas ārējas iedarbības rada neredzamu starojumu. Šaja pašā gadā viņi izdalīja no urāna sāļiem 1 garmu jaunas vielas, kura arī radīja neredzamo starojumu. Par godu Marijas Sklodovskas-Kirī dzimtenei Polijai šo vielu nosauca par poloniju. Nedauzd vēlāk viņi ieguva vēl vienu jaunu elementu-radiju, kura starojums bija intensīvāks nekā polonijam. Vielas, kuras rada neredzamu starojumu bez ārējas iedarbības, nosauca par radioaktīvām vielā, bet pašu parādību par radioaktivitāti. Dabā pastāv aptuveni 300 radioaktivo izotopu.
Novietojot radioaktīvo vielu magnētiskajā laikā, pēc starojumu iedarbības uz fotoplati tika atklāts, kara radioaktīvais starojums sadalās trīs daļās(1.att.).…