Franču fiziķis Antuāns Anrī Bekerels 1896. g., pētot rentgenstarus, izdarīja svarīgu atklājumu. Viņš atklāja, ka daži minerāli, kuru sastāvā ir urāna savienojumi, izstaro nezināmas izcelsmes starus. Bekerels šos starus nosauca par urāna stariem.
1898. g. Marija un Pjērs Kirī atklāja divus jaunus elementus, kurus nosauca par rādiju un poloniju. Arī šiem elementiem novēroja urāna starus. Tā kā izrādījās, ka urāna starojums ir sastopams arī citiem elementiem, ne tikai urānam, Marija Kirī ieteica šo jaunatklāto īpašību nosaukt par radioaktivitāti.
Radioaktivitātes atklāšana bija ļoti svarīga. Tā ievadīja fiziku jaunā ērā, jo norādīja, ka atoms un atoma kodols ir sarežģīta sistēma ar savu struktūru un nebūt nav nedalāms, kā domāja agrāk.
Radioaktivitāte ir atoma kodolā notiekošs process. To 1909. gadā izskaidroja angļu fiziķi Ernests Rezerfords un Frederiks Sodī. Saskaņā ar šo teoriju radioaktīvā sabrukšanas procesa būtība ir tāda, ka notiek atomu kodolu spontāna, no ārējiem apstākļiem neatkarīga sabrukšana. Pret šo teoriju sākumā iebilda daudzi zinātnieki, taču tagad tā ir vispāratzīta un ļauj izprast radioaktīvā sabrukšanas procesa sakaru ar kodola uzbūvi.
Radioaktivitāte ir patvaļīga viena ķīmiskā elementa nestabilo izotopu pārvēršanās otra elementa izotopos, vienlaicīgi emitējot elementārdaļiņas vai atomu kodolus.
Radioaktivitāti, ko var novērot dabiskos apstākļos eksistējošiem izotopiem, sauc par dabisko radioaktivitāti.
Kā zināms, radioaktivitāti vispirms atklāja smagiem elementiem: urānam, rādijam, aktīnijam un citiem, kuri atrodas Mendeļejeva periodiskās elementu sistēmas beigās.…
