Franču fiziķis Antuāns Anrī Bekerels 1896. g., pētot rentgenstarus, izdarīja svarīgu atklājumu. Viņš atklāja, ka daži minerāli, kuru sastāvā ir urāna savienojumi, izstaro nezināmas izcelsmes starus. Bekerels šos starus nosauca par urāna stariem.
1898. g. Marija un Pjērs Kirī atklāja divus jaunus elementus, kurus nosauca par rādiju un poloniju. Arī šiem elementiem novēroja urāna starus. Tā kā izrādījās, ka urāna starojums ir sastopams arī citiem elementiem, ne tikai urānam, Marija Kirī ieteica šo jaunatklāto īpašību nosaukt par radioaktivitāti.
Radioaktivitātes atklāšana bija ļoti svarīga. Tā ievadīja fiziku jaunā ērā, jo norādīja, ka atoms un atoma kodols ir sarežģīta sistēma ar savu struktūru un nebūt nav nedalāms, kā domāja agrāk.
Mūsdienu mācībai par radioaktivitāti un atoma uzbūvi pamatā ir angļu fiziķa Ernesta Rezerforda darbi. E. Rezerfords 1899. gadā atklāja atoma kodolu un starojumu. Konstatēja, ka radioaktīvo starojumu var iedalīt šādās grupās:
-stari – smagas pozitīvi lādētas daļiņas;
-stari – vieglas negatīvi lādētas daļiņas;
-stari – neitrāls starojums bez masas.
Pēc tam atklāja, ka -stari ir identiski elektroniem, bet -stari ir hēlija atoma kodoli. Izrādījās, ka -stari ir ar tādām pašām īpašībām, kādas piemīt gaismai, vienīgi -staru frekvence ir ievērojami lielāka par redzamās gaismas frekvenci.…
