Radioaktivitāte (no latīņu „radio” – staroju, „radius” – stars, „activus” – efektīvs) – ir spēja dažu atomu kodolu spontāni pārvērsties par citiem atomu kodoliem, starojot vienu vai vairākas daļiņas. Pie radioaktīvām pārvēršanām pieder alfa-sabrukšana un visi beta-sabrukšanas veidi ar elektrona, pozitrona izdali vai orbitālas elektrona paķeršanu. Radioaktīvā sabrukšana bieži pavadās ar gamma starojumu, kas izlaidās elektromagnētu pārējas starp dažādām kvantu stadijām viena un tā paša kodolā rezultātā.
Ir divu veidu radioaktivitāte: dabiskā un mākslīgā. 1896.gadā franču zinātnieks Anri Bekerels ievēroja, ka urāna rūda iedarbojas uz iesaiņotu fotoplati, tātad staro neredzamus starus. Viņš bija pirmais, kas novēroja dabisku radioaktīvo sabrukšanu. Bet pirmā cilvēces vēsturē kodolu mākslīgā pārvēršana bija īstenota 1919. gadā angļu fiziķim Rezerfordam. Tas jau nebija nejaušs atklājums. Tā kā kodols ir ļoti izturīgs un ne augstās temperatūras, ne spiediens, ne elektromagnēti lauki neizraisa elementu pārvēršanos un neietekmē uz radioaktīvās sabrukšanas ātrumu, tad Rezerfords iedomājās, ka ir vajadzīga liela enerģija lai kodols sabruktu vai pārvērstos. Vispiemērotākās lielas enerģijas nesējas tolaik bija α-daļiņas, kas izlido no kodola radioaktīvā sabrukšanas dēļ.…