Patrika Zīskinda romāns „Parfīms”, kā pats autors norādījis, ir „Stāsts par kādu slepkavu”.
Romāna vēstījums veidots četrdaļīgi, katra daļa sastāv no vairākām apakšnodaļām. Katra romāna daļa ietver vēstījumu par galvenā varoņa Žana Batista Grenuija dzīves ceļa (galvenais akcents likts uz varoņa kā individualitātes, personības attīstību), posmiem. Piem., pirmajā daļā atklāta varoņa bērnība, sākot ar dzimšanu, mācekļa gadi pie Grimala un Džuzepes Baldīni, pirmā slepkavība; otrajā daļā ─ septiņu vientulības gadu, reabilitācijas kursa marķīza de la Teijāda-Espinasa paspārnē un pirmo vērā ņemamo parfimēristisko sasniegumu attēlojums; trešajā daļā ─ tēloti zeļļa gadi pie Arnulfi kundzes un Drio, parfimēra iemaņu redzams palidinājums, attīstība līdz nosacīti visaugstākajai pakāpei, varoņa pilnīga morālās degradēšanās beigu etaps (šī iezīme attēlota jau romāna sākumā un visu daļu ietvaros tēlots varoņa pagrimums jeb lejupslīde cilvēciskajā aspektā), slepkavību, tiesisko notikumu attēlojums. Apjoma ziņā visīsākā ir romānu noslēdzošā ceturtā daļa, kas aizņem nepilnas piecas lapaspuses, kurās tēlota varoņa apzinātā pašnāvība, pašiznīcināšanās.
Romāna visu četru daļu vēstījums veidots organiski. Savā ziņā interesants un savdabīgs ir P. Zīskinda stils, proti, nelielo atkāpju izmantojums, kurās autors nobeidz savu stāstījumu par katru no tēliem, kuri ir bijuši saskarē ar romāna galveno varoni. Vienvārdsakot, lasītājam tiek pateikts viss par katru no varoņiem, nekas netiek noklusēts, lasītājam pašam vairs nav jādomā, jāiztēlojas iespējamā Grimala, Baldīni u.c. romāna varoņu dzīve ārpus t.s. redzesloka. Viss tiek pateikts romāna ietvaros, neko neatstājot ārpus tā lapaspusēm.
Romāna vēstījums tiek iesākts ar tālāk iztirzātās tēmas pieteikumu, resp.,: „Astoņpadsmitajā gadsimtā Francijā dzīvoja kāds vīrs, kuru mēs droši vien varam pieskaitīti pie ģeniālākajiem un drausmākajiem šī ģeniālā un drausmā gadsimta tēliem. [..] Viņu sauca Žans Batists Grenuijs, un viņa vārds pretstatā citu ģeniālu briesmoņu vārdiem, tādiem kā de Sads, Senžists, Fušē, Bonaparts utt., ir nodots aizmirstībai, taču ne jau tādēļ, ka Grenuijs nevarētu ar šiem slavenajiem tumsas vīriem sacensties iedomībā, cilvēknīšanā, netikumībā vai bezdievībā, bet gan tādēļ, ka viņa ģēnijs un godkāre darbojās tādā nozarē, kas vēsturē neatstāj pēdas: gaistošajā smaržu valstībā.…
