Pusaudžu uzvedība A.Ādlera psiholoģijas skatījumā

Skolotājs var palīdzēt bērnam uzzināt savas sliktās uzvedības mērķi vai nu individuālā, vai grupas diskusijā (labs grupas dinamikas pielietojums ir vitāli svarīgs produktīvai klases funkcionēšanai). Ļoti svarīgi, lai mērķa atklāšana notiktu draudzīgi. Ja skolotājs ir dusmīgs vai sarūgtināts, jāpagaida labāka iespēja citreiz.
Draudzīgi noskaņota pieaugušā rokās tas ir spēcīgs paņēmiens. Tas vienmēr liek bērnam uzzināt, ka viņu saprot kāds, kurš jūt līdzi viņa grūtībām. Tieši tāpēc, ka šis paņēmiens ir tik iedarbīgs, ikvienam, kurš cer to ar panākumiem pielietot, tomēr ir obligāti jāievēro trīs piesardzības pazīmes.
1. Sargieties izmantot savas zināšanas par „mērķiem” vai jebkurus citus psiholoģiskās izpratnes elementus, lai „pielīmētu etiķeti” vai apsūdzētu. Bērns nav „uzmanības meklētājs”. Viņš ir nedrošs un tiecas pēc uzmanības kā pēc mierinājuma iegūšanas līdzekļa. Ja skolotājs cīnās ar viņu un cenšas izmantot savu zināšanu pārākumu kā līdzekli, lai sakautu bērnu, tad viņa „etiķete” vai apsūdzība bērnam būs pazemojošs pārdzīvojums. Tas nodarīs lielu ļaunumu attiecībām ar šo bērnu un var pat sagraut bērna uzticēšanos jebkuram pieaugušajam.
2. Pēc jebkuras domu apmaiņas starp pieaugušo un bērnu, kurā kļūmīgais mērķis tiek noskaidrots, vienmēr jāseko pārrunai par to, ko jūs kopā varat darīt, lai mainītu traucējošo uzvedību. Nav nekāda labuma no tā, ka skolotājs palīdz bērnam atklāt viņa uzvedības problēmas apslēpto nolūku, ja nav nodoma palīdzēt viņam risināt šo problēmu un tikt ar to galā.
…