Konflikts (lat. conflictus –sadursme)- attiecīgajā laikā un telpā pretrunīgu tendenču vai interešu sadursme, kad nepieciešama individuālo, grupveida vai institucionāla atrisināšana. Neraugoties uz to, ka konflikts ir neizbēgama un normāla sazināšanās forma (ņemot vērā, ka primārā savstarpējā mijiedarbība paredz indivīdu atšķirību). Mūsdienu sabiedrības ir izveidojusi formālās (likumdošanas) un neformālās normas, lai ierobežotu vardarbību konflikta situācijā. Sakarā ar to, ka izvairīties no konflikta nav iespējams, jau no bērnības jāmācās produktīvi (nevardarbīgi) risināt konfliktu.[9.;72]
Cilvēki ir atšķirīgi, katrs ar savu gaumi, uzskatiem, vajadzībām, vērtībām un dzīves pieredzi. Tāpēc grūti izvairīties no konfliktiem. Tie var notikt uz ielas, mājās; kontaktējoties ar draugiem, paziņām, svešiem cilvēkiem. Tos var novērot TV seriālos, sadzīvē, lasīt presē par kādu skandalozu atgadījumu sabiedrībā pazīstamu cilvēku dzīvē.[10.;180]
Daniels Vebsters konfliktu definē šādi:
1.sacensība vai ķīviņš starp atšķirīgi domājošiem, savstarpēji nesaderīgiem indivīdiem;
2. antagonisks stāvoklis vai rīcība (kas attiecās uz dažādiem uzskatiem, interesēm vai cilvēkiem);
3.cīņa, ko izraisījušas atšķirīgas vajadzības, centieni, vēlmes vai prasības;
4.naidīga sadursme.[6.;9]
Konflikta trīs stadijas. Pirmā stadija: ikdienišķi ķīviņi un uzskatu sadursmes. Pirmās jeb agrīnās stadijas konflikti ir visnekaitīgākie , tos vislabāk risināt ar miermīlīgiem līdzekļiem. Otrā stadija: nozīmīgākas viedokļu sadursmes. Šādi konflikti atstāj ilgstošas sekas un rada daudz spēcīgākus emocionālus pārdzīvojumus, tāpēc to risināšanā nepieciešams vairāk zināšanas un īpašu iemaņu. Trešā stadija: atklāts viedokļu pretnostatījums. Asos konfliktos, kad mutuļo spēcīgas emocijas un vēlmi uzvarēt pārmāc vēlme sodīt, pat visjaukākie cilvēki var izturēties pret pārējiem nesavaldīgi un nežēlīgi.…
