pusaudži ir bērni pārejas vecumā. Viņi nav jauni pieauguši cilvēki. Viņu emocionālās vajadzības ir tādas pašas kā bērniem. Viena no visparastākajām kļūdām attiecībās ar pusaudžiem ir tā, ka vecāki, skolotāji un citi uzskata viņus par jauniem pieaugušiem cilvēkiem.
Mūsdienās pusaudžus dēvē par “apātisko paaudzi”, jo viņi paši sevi vērtē negatīvi, kā arī apkārtējiem bieži nākas ciest no viņu negatīvās attieksmes. Depresija un sacelšanās pret jebkādu autoritāti ir visparastākais rezultāts, ko izraisa šāda apātija. Apātiski pusaudži bieži kļūst par upuri negodīgiem cilvēkiem, kas izmanto jauniešus savtīgos nolūkos.
Pusaudzis var būt augumā lielāks, apķērīgāks, stiprāks par saviem vecākiem, taču emocionāli viņš ir bērns – viņam ir nepieciešama vecāku mīlestība un labvēlība. Ja viņš to neizjūt, tad arī nevar maksimāli attīstīt savas spējas.
Pusaudža dzīvē svarīgākais jautājums ir “Vai tu mani mīli ?” Un to viņi uzdod ar savu izturēšanos.
Ērika Ēriksona teorija.
Vienu no produktīvākajām personības attīstības teorijām vecumposmu cikla aspektā ir izvirzījis amerikāņu psihologs Ēriks Ēriksons. Viņa teorijas nosaukums ir “Epiģenētiskā personības psihosociālās attīstības koncepcija”. Epiģenēze ir teorija par organisma attīstības procesu, kas norisinās pakāpeniski, veidojoties jaunveidojumiem. Katrā vecumā sabiedrība izvirza cilvēkam zināmas prasības. Kad cilvēks pirmoreiz sastopas ar jaunajām sabiedrības prasībām, viņš pārdzīvo krīzi. Ēriksons izdala 8 krīzes etapus un 8 krīzes situācijas personības attīstības posmā no dzimšanas līdz vecumam.
Mani interesē piektais etaps (11 – 20gadi), pusaudža un agrās jaunības laiks, dzimumnobriešanas periods cilvēka dzīvē. Sava dzīves ceļa meklējumu posms, pašizvēles situācija, kurā cilvēks cenšas atbildēt uz jautājumu: “Kas un kāds es būšu?” Jaunās identitātes meklējumu etaps. Identitāte ir cilvēka priekšstats par savu “es” stabilitātes un nepārtrauktības izjūta, kas saglabājas līdzās visām ārējām izmaiņām. Bērnam identitāte parādās apmēram 2 – 3 gadu vecumā, kad bērns sāk runāt par sevi pirmajā personā. Līdz pusaudža vecumam identitāte jau ir izveidojusies, bet tā ir veidojusies ,galvenokārt, citu cilvēku ietekmē. Agrās jaunības vecumā cilvēks ir pilnībā nobriedis, lai pats plānotu savu tālāko dzīvi. Identitātes krīzes jautājumi var būt divi personības jaunveidojumi – jaunās identitātes atrašana (profesionālā un morālā) pašnoteikšanās kā to nosauc krievu sociologs Igors Kons kā pozitīvs iznākums un identitātes difūzija kā negatīvs. Identitātes difūzija nozīmē to, ka cilvēka morālā un profesionālā pašnoteikšanās nav notikusi, viņu raksturo gremdēšanās sevī, neizvēlīgums, haoss pasaules uzskatā un dzīves principos, mešanās no vienas galējības otrā.…
