Psiholoģijas vārdnīcā [8] pusaudžu vecumu skaidro kā pārejas vecumu starp bērnību un pieaugušo (no 11– 12 līdz 15 – 16 gadiem., rietumu psiholoģijā līdz 18 –19 gadiem).
Būtiskākās pusaudžu psihiskās attīstības īpatnības ir fizioloģiskas izmaiņas, kuras ietekmē arī psihiskās izpausmes – dzimumhormonu daudzums asinīs, seksuālās nobriešanas pazīmes, ārējā izskata izmaiņas. Šajā vecumā bērns strauji aug un kļūst līdzīgāks pieaugušajam. Smadzeņu masa īpaši nepieaug, arī mugurkaula attīstība atpaliek no ķermeņa augšanas. Pieaug muskuļu spēks, kas paplašina fiziskās iespējas, tomēr muskuļi vēl nav īsti nobrieduši, un pusaudži ātri nogurst, nespēdami izturēt ilgstošu sasprindzinājumu. Arī sirds aug, turklāt straujāk nekā asinsvadu sistēma. Šīs neproporcionalitātes dēļ rodas asinsrites funkcionālie traucējumi, tāpēc pusaudžiem dažkārt ir paātrināta sirdsdarbība, paaugstināts asinsspiediens, galvassāpes, paaugstināta nogurdināmība. Vienlaikus vērojamas arī citas būtiskas pārmaiņas organisma iekšējā vidē. Pastiprinoties iekšējās sekrēcijas dziedzeru un nervu sistēmas darbībai, strauji palielinās pusaudžu aktivitāte no vienas puses, paaugstinās jūtīgums pret dažādām kaitīgām ietekmēm no otras puses. Tāpēc garīga un fiziska pārpūle, ilgstošs psihisks sasprindzinājums, spēcīgi negatīvi pārdzīvojumi (bailes, dusmas, apvainojums) var radīt iekšējās sekrēcijas traucējumus un arī nervu sistēmas darbības funkcionālos traucējumus, piemēram, paaugstinātu uzbudinājumu, jūtīgumu, nogurdināmību, izklaidību, pat bezmiegu. Iekšējās sekrēcijas un nervu sistēmas regulācijas pārkārtošanās brīži izraisa nelīdzsvarotību, vieglu aizkaitināmību [3, 4,10].
Pusaudžu vecumā tiek sasniegta intelektuālās attīstības visaugstākā pakāpē – formālās operācijas vai verbāls loģiskais intelekts.…
