Pēdējos gados īpaši lielu uzmanību pievērš agresivitātei. To pētī dažādas zinātnes disciplīnas – gan dabas, gan sociālās zinātnes. Dabas zinātnes ietvaros (bioloģijas, bioķīmijas, neirofizioloģijas, ģenētikas utt.) nozīmīgākie sasniegumi ir saistīti ar lokalizācijas centriem, kuri nosaka agresīvas reakcijas. Ne mazāk svarīga nozīme agresivitātes izpētē ir sociālajām, jo ārpus sabiedrības un kultūras saprast to vienkārši nav iespējams. Agresivitāti galvenokārt aplūko psiholoģijas zinātne. Daudzi psihologi ir izstrādājuši teorijas, cenšoties saprast agresivitātes dabu un atklāt dotās uzvedības nozīmi un jēgu. Psihologu dažādais skatījums uz agresivitāti liek secināt, ka mūsdienu zinātnē nav viennozīmīgs agresivitātes traktējums jeb definīcija. Aplūkojot agresivitātes izpētes loku, noskaidrosim galvenās agresivitātes jēdziena teorijas.
Biologi agresivitāti saprot kā iedzimtu instinktu, kas izplatīts visā dzīvnieku pasaulē. Etologi K. Lorencs un Dž. Gudola piedeva jaunu skanējumu šai teorijai. Dž. Gudolas pētījumi liecina, ka cilvēces attīstības laiā agresivitātei bija liela nozīme izdzīvošanā. Medniekiem bieži nācās nogalināt dzīvniekus un arī cilvēkus, kuri konkurēja, iegūstot viņu pārtiku, laulāto partneri vai teoriju. Šī iemesla dēļ visā civilizācijas vēsturē bijuši neskaitāmi konflikti starp klaniem, ciltīm un nācijām. K. Lorencs uzskata, ka agresivitāte pilda galvenokārt sugas iekšējās atlases mehānisma funkcijas, kas zaudē savu nozīmi, bet saglabājas panākumu kaldināšanā sportā, karā un citās ekstremālās vai konkurences situācijās. Etologs uzsver agresivitātes lielo nozīmi evolūcijas, izdzīvošanas un cilvēka adaptācijas procesos. K. Lorencs ilgstoši pētīja dzīvniekus un viņu uzvedību. Pētījumu rezultāti tika pārnesti uz cilvēkiem. Viņaprāt, dzīvnieku un cilvēku organismā pastāvīgi rodas īpaša – agresīvā instinkta enerģija. Pie tam krājas tik ilgi, līdz noteiktos apstākļos “eksplodē”. Tā, piemēram, pētot dzīvnikeus, K. Lorencs ir novērojis, ka dažām dzīvnieku sugām notiek līdzīga izlāde, kad viņu teritorijā ir ieklīdis kādas citas sugas pārstāvis [19.].
Psihoterapeits Z. Freids agresivitāti definē, kā reālu aktivizētu tendenci vai tendenču kopumu, kas vērsts uz citu pazemošanu vai iznīcināšanu. Rīcība ir vērsta uz fizisku vai psiholoģisku ļaunuma nodarīšanu kā arī uz cilvēka vai cilvēka grupas galēju iznīcību. Par seksualitāti un agresivitāti kā divām pamatdziņām freids rakstīja jau 20. gadsimta sākumā. Pēc Pirmā pasaules kara Freids šīs divas dziņas pārdēvē – viņš sāk runāt par dzīves instinktu un nāves instinktu. Dzīves instinktu Freids apzīmē ar vārdu Eross un nāves instinktu ar vārdu Tanatoss. Freids izvirzīja pieņēmumu, ka cilvēkā darbojas divi spēcīgi, bioloģiski nosacīti instinkti, dziņas. Viena – tieksme turpināt dzīvību un otra – iznīcība, nāves dziņa. Tas ir pieņēmums, par kuru Freids bieži vien vēlāk tika kritizēts. Daudzi Freida sekotāji šo priekšstatu par nāves dziņu neizmanto, jo liekas absurdi, kā cilvēks var tiekties pēc nāves, pēc iznīcības [6.].
…
